Dzīvesziņas gadagrāmatas stāsts

Šoreiz ne mēs, šambungas, bet gan Šambungu dvestie - gan Lauris, gan Arnita ir šo to pastāstījuši. Un kopā ar visādiem interesantiem cilvēkiem sastopami astroloģes Aijas Austrumas veidotajā "Dzīvesziņas gadagrāmatā 2017", kuras vadmotīvs ir cilvēku dzīve un caur to iegūtā ziņa. Paldies Aijai par šo piedāvājumu un iespēju!

Laura stāsts - maija mēnesī. Par vīrišķo sākotni un lietu būtību.

Mēs dzīvojam ačgārnā laikā, kurā dominē atdarināšana, tā caurauž visu mūsu domāšanu un dzīvi, rada virspusēju iespaidu par to, kas ir būtība. Tas jāņem vērā, jo – lai ko mēs darītu, agrāk vai vēlāk nonāksim pie būtības. Tas ir mūsu visu ceļš – nonākt pie tās.

Pirms runāt par vīrieša lomu, jādefinē, ko saprotam ar vārdu "vīrietis". Bez būtības nevar spriest par viņa pienākumiem un zemes darbiem, nevar izvērtēt, nezinot galveno uzdevumu.

No kā rodas vīrietis? No cilvēka. Un no kā rodas cilvēks? No enerģijas, no dvēseles – ja mēs ejam uz vienu pusi, uz smalko plānu. Otrā virzienā raugoties, vispirms ir dvēsele, tad - cilvēks, vīrietis, tad viņš kļūst par vīru un tēvu, kāda amata pratēju... Tā virkne iet tālāk, un vīrietis ir kaut kur tur pa vidu. Raksturojums pozīcijai „vīrietis” katrā no šīs virknes posmiem būs citāds: vīrietim kā cilvēkam būs viens, vīrietim kā dvēselei – cits...

Dvēsele var izvēlēties, kādā „ādā” šeit – uz Zemes – būt, jo tā nāk šurp daudzkārt. Droši vien gadījies ievērot, ka pie mums atkal un atkal atgriežas kāda konkrēta tēma, un dažreiz vajag gadus, lai to ne tikai saprastu, bet arī izdzīvotu un gūtu mācību. Tāpat ir ar dvēselēm – viņas nāk šeit jau kuro reizi atstrādāt kādu noteiktu tēmu vai darbu. No dzīves dzīvē mēs attīstām kādu konkrētu īpašību. Tas ir tikai loģiski, mēs nākam šajā duālajā pasaulē apskatīt to no visām pusēm un arī izdzīvot. Un nākam mēs gan kā vīrieši, gan kā sievietes.

Pavērojiet garāmgājējus – ir cilvēki, kas skatās uz sevi skatlogos, tās ir jaunās dvēseles. Dvēsele pēta – kā tad es tajā sievietes ķermenī tagad izskatos? Arī vīrieši tāpat piemēro savu ķermeni.

Kosmiskās uguns impulss

No kosmisko enerģiju viedokļa vīrietis ir Saule – kosmiskais impulss, dvēsele, kas nākusi radīt jaunu dzīvību. Sieviete ir vairāk Zemes enerģija, kas nāk, lai šo vīrieša impulsu realizētu. Tīri bioloģiski skatoties, sieviete ir tā, kura rada, bet anatomiski – no kurienes tad viss sākas? Protams, tas ir nosacīti, jo fluīdi sākotnēji nāk no sievietes (tiesa – pavasarī arī no vīrieša). Bet sākotnējais impulss tomēr nāk no vīrieša, tā tas Kosmosā ir iekārtots. Tādēļ arī astroloģiski vīrietis ir Saule. Un kas ir Saule? Tā ir būtība, ideja, doma! Saule ir gravitācija, tā ir vērtība: kāda būs tava vērtību skala, tāds būs rezultāts. Vīrietis ir kosmiskā uguns, kas visu kontrolē, viņam ir visas pilnvaras, spēja redzēt un pieņemt lēmumus.

Vīrietim, dzīvojot saskaņā ar Zemes likumiem un turot blakus sievieti, ir jābūt tam, kurš redz lietu būtību, jo viņš dod vektoru, uz kurieni mēs iesim. Sieviete var citādi – ar savu gudrību – kaut ko pavirzīt, pakoriģēt, tas viens otru neizslēdz, bet vīrietim jāsaskata šī būtība.

Ar ko atšķiras vīrietis no sievietes? Vīrietis vienkārši zina, kā lietas notiek, kāpēc kaut kādi darbi jādara, viņam nav obligāti jāceļas un jādara, lai saprastu būtību. Bet sievietei vajag izdarīt, lai saprastu. Viņai vairāk jārunā, jo runājot viņai rodas atklāsmes, veidojas domas un sakarības. Bet vīrietis to visu jau zina, viņš var palikt dīvāna sēžot, nevis iet darīt kādus darbus, jo viņš jau zina, kāds būs rezultāts...

Kas raksturo karali                      

Garīgās pasaules pētīšana ir kļuvusi par tādu kā modes lietu. Gaismas nešana – tas ir labi, bet, ja mēs neredzam īsto lietu jēgu, mēs darām tukšas lietas. Ir starpība, vai mēs darām darbu, saprotot tā jēgu, vai vienkārši ejam uz darbu un skatamies pulkstenī.

Senlaikos karalis pēdējais ķērās pie ēdiena un pēdējais gāja gulēt, jo viņš tika izvēlēts dēļ savām spējām saprast būtību, organizēt, valdīt, arī savu fizisko spēju dēļ – viņš bija visstiprākais. Un stipra cilvēka viscēlākā īpašība ir dot vājākam. Tādēļ karalis ieguva savu vietu. Viņš kalpoja tautai.

Bet mūsdienās ir otrādi – mēs kalpojam karaļiem. Tagad karaļu vietā ir direktori. Ja uzņēmuma vadītājam ir gluži vienalga, ko sapulcēs runāt vai cikos ierasties darbā, tad – kā tas kuģis–firma peld? Tas taču nes šā "karaļa" enerģiju un eksistē šajā pasaulē ar tādu pašu attieksmi!

Vēl viena no karaļu cēlajām īpašībām ir godīgums, spēja atbildēt par saviem vārdiem. Pirmām kārtām jābūt godīgam pret sevi, tikai tad tev ir dota spēja paust patiesību, kas „pielīp”.

Ģimenē ir tieši tāpat, lai gan lomas un funkcijas ir citādas. Ja mēs kaut ko darām tikai virspusēji, tāda veidojas arī ģimene, īpaši mūsdienās, kad viss ir uz viltus vērtībām – patērētāja enerģijām balstīts: kurš kuram ko dos, kurš ko darīs. Taču to, kas mums ir vai nav vajadzīgs sievietes–vīrieša attiecībās, mēs varam saprast, tikai pakāpjoties plauktiņu augstāk, kad mēs no sievietēm un vīriešiem kļūstam par cilvēkiem. Un, ja mēs vēlamies saprast sevi vēl dziļāk, ir jāpakāpjas vēl augstāk un jāierauga sevi kā dvēseli. Tikai tad mēs varam rast atbildes uz saviem jautājumiem.

Kā vīrietim mūsdienās pietrūkst? Senāk bija vīrs un vārds: pateica un izdarīja. To vajadzētu paņemt no senatnes – vīrieša vārdam bija vērtība, kam nekāds zelts nestāv pretī. Tāpēc mūsdienās ir labāk klusēt, lai nesarunātu ko lieku vai tādu, ko nevar izdarīt. Tā skaitās vieda cilvēka pozīcija. Taču dvēseliskā būtība ir nevis klusēt, bet radīt, paust kaut ko un atbildēt par saviem vārdiem, zinot, ka vārdi piepildās, un, jo augstāk tu esi, jo ātrāk tas notiek!

Tagad, lai apstiprinātu kādu vienošanos, ir jānoslēdz līgums. Mēs esam tiktāl materiālajā pasaulē ieslīguši, ka tādi jēdzieni kā godīgums vairs nestrādā. Vīrieši bieži runā pilnīgas muļķības. Bet vīrieša vārdam ir spēks! Tie ir tie mehānismi, ko mēs līdz galam nesaprotam. Senāk viss bija balstīts uz vienošanos. Tagad mums ir nauda, lai salīdzinātu vērtības. Agrāk no malas varēja redzēt, kam ir kāda vērtība un kam nav. Jo cilvēki mācēja saskatīt būtību.

Mācāmies radīt materiālajā pasaulē

Kas ir veiksmes vadlīnijas mūsdienu sabiedrībā? Veselīgs dzīvesveids, enerģija, veiksme biznesā un ģimenē, sekss. Sekss ir nākotnes turpinājums, bērna dzīvības radīšana. Mehānisms, ko mēs saucam par attiecībām, ir cilvēka dzīvības turpināšana, bet mēs to esam uztaisījuši par kultu, uz kuru balstās viss, – mēs pat vērtējam savu dzīvi pēc tā, cik daudz mums ir seksa! Bet būtībā mācāmies radīt jaunu paaudzi...

Skatoties dvēseles līmenī, mēs nākam šeit kā dvēseles, kas – gluži kā skolā – mācās radīt šajā materiālajā pasaulē – gan bērnu, gan galdu vai ko citu -, lai pēc tam, aizlidojot Kosmosā, dvēsele atbilstoši kosmiskajiem likumiem spētu kaut ko radīt tur. Kosmosā tev iedod stūrīti, lai tu radītu savu pasauli – kā Dievs radījis šo pasauli. Ja mūs, šādus nemākuļus, palaistu Kosmosā, kādus ķeburus mēs tur sataisītu!

Sievietes–vīrieša attiecībās mēs mācāmies veidot šo radošo spēku – vai tā būtu mūza vai nauda (kas arī ir radošais spēks), bet lielākā pilnvara, kas mums šeit iedota, ir – radīt savu dzīvi. Šajā ziņā nav svarīgi, vai tu esi vīrietis vai sieviete. Vienmēr jācenšas skatīties uz lietām plašāk, un tas ir vīrieša pienākums – redzēt lietu būtību.

Ir jāsaprot, ka vīrietis un sieviete – tās ir divas galējības, taču katrā vīrietī ir sieviete iekšā, katrā dvēselē ir abējādas pieredzes. Lai iegūtu līdzsvaru, vajag spēt iejusties arī otrā pusē un gūt no tā sapratni, lai iznāktu mācībstunda, nevis seriāls. Viena no vīrieša īpašībām ir tās piefiksēšana.

Vēl – tā vietā, lai Dievu uztvertu kā ģimenes locekli, mēs viņu lūdzamies. Tās ir izkropļotas, pārprastas attiecības! Ja mēs tēvam kaut ko lūdzam, ja runājam ar vistuvāko cilvēku, mēs viņu uzrunājam uz tu un mēs viņam varam prasīt. Arī Dievam ir jāmāk prasīt. Ja esi gatavs uzņemties atbildību un līdzdarboties, tad tev nav pazemīgi jālūdzas, jo lūgšanās ir pazemošanās kaut kā spēcīgāka priekšā. Bet – pazemošanās nav rādītājs, kas apliecinātu, ka tu esi gatavs līdzdarboties! Senatnē gāja un prasīja, bet mēs lūdzamies kā nespējīgi un, ja tu esi nespējīgs, tev neko nevar iedot. Tā ir tā vīrieša līnija – ir jābūt spējai un varēšanai. 

 

 Arnitas stāsts - februāra mēnesī. Par sazemēšanos.

Aicinājumu pastāstīt par sazemēšanos saņēmu kā dāvanu – tieši tajā brīdī, kad dzīves ritums paģērēja pašai priekš sevis noformulēt šo jēdzienu un saprast, kā tas ir iedzīvinājies manā telpā un laikā.

Kas tad īsti ir sazemēšanās? Sa – zemēšanās? Būšana šeit - uz zemes? Katra Dvēsele, nākot uz šejieni, ir izvēlējusies savu vietu, esības un darbības sfēru, tāpēc, visticamāk, katram ir sava versija par šo jēdzienu, un tās visas ir pareizas. Tālāk dalos ar savējo J

Pirmkārt, manā izpratnē sazemēšanās ir nevis rituālu, darbību vai vingrojumu komplekss, bet esības stāvoklis, kāds dvēselei pēc būtības ir iedots līdzi ceļasomā, nākot ekspedīcijā uz šo pasauli. Būt un dzīvot. Saskatīt brīnumdaudzās iespējas, kuras zeme, pasaule sniedz, lai tās materializētu un izdzīvotu. Tajā pašā laikā allaž paturēt prātā, ka patiesībā esmu mūžīga Dvēsele un ka manas īstās mājas ir Debesīs (vai Visumā, vai vienalga, kā kurš dēvē milzu energoinformatīvo lauku). Šī līdzsvara uzturēšana ir apzināts process mūža garumā, jo šī ir duāla pasaule, kurā viegli ir iekrist vienā vai otrā galējībā. Gan pārlieka pieķeršanās materiālajai pasaulei un tās mainīgajām „modes tendencēm”, gan arī cenšanās visiem spēkiem aizbēgt no tās dažādos retrītos, praksēs, starpdimensionālos ceļojumos – abas noslieces izjauc līdzsvaru, un dzīves vietā piedāvā ilūziju par dzīvi. Šodien pasaulē raksturīga informācijas pārpilnība, turklāt tā ir tik viegli pieejama, ka neviens nav pasargāts no tās sekām – dzīves imitācijas. Bet vienlaicīgi šis ir Ūdensvīra laikmets, kas liek nevis akli ticēt, bet domāt, tātad ikvienam ir iespēja ne tikai neapmaldīties informācijas džungļos, bet atrast tur visas izejvielas, lai uzmeistarotu savu īsto dzīvi.  

Otrkārt, manā dzīvē vārds „sazemēšanās” sevī ietver divus būtiskus lielumus –LAIKU (mūžu) un TELPU (ķermeni). Tātad sazemēšanās ir Satelpošanās un Salaikošanās J Tur, no kurienes Dvēseles nāk šajā piedzīvojumā, laika nav un telpas arī nav. Šeit, uz zemes, gluži otrādi – ir laiks un ir telpa, kurā varam materializēt visas savas idejas un sajūtas.

PILNS IDEJAS MATERIALIZĀCIJAS CIKLS – SAZEMĒJUMA SPĒKS

Manuprāt, sazemēšanās stāvokli Laikā un Telpā spilgti un uzskatāmi ilustrē nepārtrauktā kustība, kuru rada jebkuras idejas materializācija. Kā tas notiek? Domas un idejas atrodas kopīgajā informatīvajā laukā, mēs tās tikai nolasām. To ir būtiski saprast, lai idejas materializācijas procesu jau pašā sākumā neapstādinātu ilūzija, ka tās ir „manas personīgās idejas”. Kad ideja prātā ir ieskrējusi un „aizķērusies”, seko nodoma noformulēšana – plānošana, vizualizēšana, idejas apaudzēšana ar emocijām un sajūtām un tā tālāk. Pēc tam seko apzinātas un virzītas darbības, kas šo ideju īsteno. Un tikai tad saņemam rezultātu – ir notikusi idejas materializācija. Tikai pilns šis cikls rada idejas (Visuma) un tās matērijas(Zemes) vienotību, un tas ir liels spēks – sazemējuma spēks. Jebkurai idejai jāizdzīvo visi etapi, nevar tikai maldīties domās un fantāzijā, tikai bezmērķīgi darboties vai tikai gulēt un gaidīt rezultātu. Tikai pilns cikls, nevis drudžaini saraustīti tā fragmenti, veido jebkura procesa jēgu un visas dzīves jēgu. Dzīve iegūst šīs zemes, pasaules pieredzes būtību, enerģiju, ko tad arī es sauktu par sazemējumu.

BŪT LAIKĀ

Uz zemes ir daudz laika ritmi, kuri visi ir savstarpēji saistīti un visi ir svarīgi. Diennakts ritms, četru dienu ritms, nedēļas ritms, mēness (bioloģiskais) cikls, saules gadskārtu cikls, maiju kalendāra apziņas ritmi un vēl, un vēl. Iedziļinoties un izdzīvojot ikvienu no tiem, nav šaubu par laika esību un par tā milzīgo ietekmi. Tāpēc pirmais un galvenais sazemēšanās aspekts – nocienīt laiku! Tas nozīmē apzināties, saprast, pieņemt un pielāgot savu dzīvi laikam – gulēt un celties, sēt un pļaut, izteikt vēlmi, ielikt nodomu, salāgot to ar vidi un savām sajūtām, rīkoties un saņemt rezultātu. Izprotot un pieņemot šo laika spēku, tas sniedz enerģiju, gandarījumu, dzīves jēgu un, galvenais – prieku.

BŪT TELPĀ

Ar vārdu telpa es saprotu gan Dvēseles telpu - ķermeni (ķermeņus), kas sevī ietver arī prātu un domāšanu, sajūtas un emocijas, rīcību un darbības, gan arī telpu, kurā dzīvojam – apkārtējo vidi, matēriju. Nocienīt telpu – tas nozīmē ņemt vērā visas dvēseles vajadzības, atrodoties ķermenī. Elpot, ēst, gulēt, ģērbties, domāt, just, kustēties, darboties un mijiedarboties, realizēt savas idejas, un vēl, un vēl. Vienā vārdā – Radīt. Jo tieši ķermenis ir tas, ar kura palīdzību, salāgojoties ar apkārtējo telpu, Dvēsele uz šīs zemes rada. Laikā.

BŪT LAIKTELPĀ

Nav noslēpums, ka dzīvojam ačgārnā pasaulē – mēģinām laiku un telpu pielāgot savām iegribām, kas rodas no informācijas un citu vides kairinājumu nekritiskas un neapzinātas ielaišanas un paturēšanas prātā un sajūtās. Lietojam uzmundrinošus un/vai nomierinošus līdzekļus, lai „piekoriģētu” diennakts ritmu savām vēlmēm, strādājam ziemā, kad dabā viss ir pieklusis, lai rastos jaunas idejas, bet „atslēdzamies no darbiem” (ejam atvaļinājumā) vasarā, kad ir pats labākais darbošanās laiks. Nevaram izkāpt no jaunības posma, dabīgi pārslēgties no materiālās pasaules izpētes uz iekšējo pasauli, baidāmies no ķermeņa novecošanās un visādi mākslīgi tai pretojamies, lai tik „būtu apritē”. Un tā vairs nav dzīve, bet ilūzija par dzīvi. Dvēsele to labi jūt, tāpēc caur laiku un telpu sūta dažādus signālus – kuram rodas nomāktība un depresija, kuram sadzīviski šķēršļi un nebūšanas, kuram – ķermeņa vainas, kaites un ķibeles. Ja tos nepamanām, bet uzkrāmējam tiem pa virsu jaunu ilūziju, atgādinājumi kļūst aizvien nopietnāki. Jo mūža galā laiku un telpu nocienām visi, jautājums ir – kurš savlaicīgi, brīvprātīgi, līdz ar to nodzīvojot pa īstam, bet kurš – spiests kapitulēt piespiedu kārtā, turklāt apzinoties, ka nodzīvojis ilūzijā...

TĀTAD

Sasintezējot visu iepriekš piefiksēto, sazemēšanās laiktelpā priekš manis nozīmē - apzināties, kāpēc es kā Dvēsele esmu atnākusi tieši šeit, šajā laikā, šajā ķermenī - un dzīvot. Dzīvot savu dzīvi pa īstam, nevis iluzionējot, sekot modei vai atdarinot kādu citu –mammu, sabiedrībā populāra personu, savu šī brīža guru vai kāda nejauši izlasīta raksta autori J. Mijiedarboties ar vidi un cilvēkiem, uzņemt informāciju, analizēt, pētīt un izmēģināt visu ko, bet nepazaudēties. Ļaut domām, sajūtām un emocijām izskrieties, bet neļaut tām valdīt pār mani. Ievērot idejas īstenošanas secību un, galvenais, izdarīt to līdz galam. Priecāties par dzīvi un izmantot visu, ko tā tik bagātīgi sniedz. Ar abām kājām stāvēt stingri uz zemes, bet skatienu vērst Saulē (Debesīs), lai atcerētos, kas es esmu – Dvēsele, kas atnākusi šeit, uz zemes, lai mācītos radīt. Lai tad, kad būšu atpakaļ mājās, Dievs varētu man (mums visiem) uzticēt kādu daļiņu no Visuma, kurā tad nu reiz pa īstam radīt!