Bungu darbnīca “Divas drosmīgas vidzemnieces, četras kazu ādas un pilnmēness”
Mēs, Šambungas, patiesi priecājamies, ka gan mūsu jaunie saimnieki, gan tie, kas mūsu improvizētajās darbnīcās radījuši paši savas bungas, pēcāk kļuvuši par labiem draugiem gan mums, gan Laurim un Arnitai. Viena no šādām draugu būšanām izveidojusies ar Ilzi, ar kuru vēl tik nesenajā Veļu laikā mūsu toreiz vēl pusmājā tapinājām abas brīnumskanīgās brieža bungas. Sazināmies, ciemojamies un draudzējamies! Turklāt tieši pateicoties viņai mūsu pulks ir krietni palielinājies - pērnā gada nogalē kopā ar savu mednieku kolektīvu viņa sagādājusi briežu un stirniņu ādas un līdz ar to nodarbi Laurim un Arnitai garajiem ziemas vakariem – jaunu šambungu gatavošanu. Bet tas vēl nav viss – pašā šī gada sākumā tālo ceļu no Cēsu novada uz mūsmājām mēroja jau divas dāmas – Ilze un viņas draudzene Marita, lai dienā saules, bet vakarā – pilnmēness gaismā uzburtos kāda neparasta bungu darbnīca.
Neparasta pirmkārt jau tāpēc, ka bungas tapa no kazu ādām. Līdz šim kazu šambungas nebijām pat redzējuši un dzirdējuši, kur nu vēl gatavojuši. Bet izrādās, ka pēc visvisādām īpašībām kaza tā pati stirniņa vien ir, tikai gadu tūkstošiem pieradināta sadzīvot ar cilvēku. Otrā šīs darbnīcas neparastība bija tāda, ka Marita ieradās ar veselām trim ādām un ar lielu nodomu – izgatavot bungas gan sev, gan savai ģimenei – vīram un sešus gadus vecajai meitiņai. Ņemot vērā, ka ceļš līdz mums un atpakaļ kopā aizņem teju astoņas stundas, bet trīs bungu izgatavošana gandrīz tikpat – nu tiešām drosmīga un uzņēmīga dāma! Un treškārt, arī Ilze sagādāja mums nebijušu pieredzi – viņai līdzi bija vismaz gadu kaltēta kazas āda (kā kartons) un vīra uzmeistarotais bungu riņķis, mazāks un vieglāks salīdzinot ar Laura līdz šim taisītajiem. Varētu sanākt mazas, vieglas un tajā pašā laikā izturīgas bērnu bundziņas – un tieši tāds arī bija Ilzes nodoms, jo viņa ir bagāta, viņai bērni ir veseli pieci!
Nu ko, tad kopā 4 bungas! Tēju padzēruši, Ilzes kazādu iemērkuši, visi ķērās pie darba – Lauris pie rādīšanas un mācīšanas, vidzemnieces pie bungu (pa)darīšanas, bet Arnita – pie putras vārīšanas, fotografēšanas un korespondēšanas. Arī mēs, Šambungas, ik pa brīdim ;sajā visā procesā teicām savu vārdu – esot iekarinātas tieši virs darba galda ik pa brīdim, kādam ar galvu pret mums atsitoties, atbildējām ar “bummm” un “Dunnn”.
Šajā darbnīcā katras bungas jau to tapšanas procesā rādīja savu raksturiņu. Maritas āzīši Čiekurs, Viārs un Vītoliņš pirms kļūt par bungām bija nodzīvojuši krietnu un cienījamu mūžu. Pirms braukt pie mums Marita tāpat kā reiz Ilze Laura telefona konsultāciju atbalstīta veica visus ādas sagatavošanas un dīrāšanas darbus, tā ka nu atlika vien piegriezt, uzstiept uz riņķa un izveidot rokturīšus. Ģimene, cits citam nezinot bija pilnīgi vienādi “sadalījuši”, kuram kura āzīša bungas piederēs. Un sava taisnība tajā visā bija, jo jau tapšanas procesā katra no bungām atspoguļoja topošā saimnieka rakstura iezīmes. Vīra bungas nācās pāris reizes šur tur piekoriģēt, šur tur pievilkt, šur tur palaist, tā, lai būtu filigrāni. Un kā izrādās – tieši tāda ir Aigara daba – visu, ko dara, izdarīt augastākajā kvalitātē. Ne velti viņš ir pasaulē novērtēts un pieprasīts būvniecības speciālists. Meitai domātās bungas tapa viegli rotaļīgā noskaņā, smejoties un pļāpājot. Savukārt Maritas pašas bungas jau uzreiz deva šādu “mesidžu” – tā tik’ jums šķiet, ka būsim tādas, kādas jūs esat mūs iecerējuši. Patiesībā mēs pašas noteiksim, kādām mums būs būt. Bija jāpaiet kādam brītiņam, līdz visi iesaistītie vienojās par visoptimālāko variantu. Marita ar smaidu atzina, ka kaut kas šajā visā viņai šķietot pazīstams.
Arī Ilzes kaziņa radīja savus noteikumus. Riņķis viegls, āda, kaut vairākas stundas mērcēta, tomēr ne tik padevīga kā svaiga – nācās funktierēt jaunu uzsiešanas veidu un rakstu. Rezultāts iepriecināja visus – ne katras bungas var lepoties ar tik skaisti un neparasti nosietu rokturīti – kā tāda mandala!
Kamēr viss šis bungu būriens notika, kamēr vēl tās apžāvēja, kamēr vēl visi sabungoja, uzdziedāja un parunāja, pienāca gandrīz pusnakts. Viena no tām brīnumainajām ziemas naktīm, kurās pilnmēness un baltais sniegs rada tādu gaismas un ēnu spēli, kas liek skanēt visam mežam un nelaiž pie miera (un miega) ne cilvēkus, ne citus zvērus. To apstiprina abu dāmu mājupceļš. Kā pēcāk stāstīja Ilze:
“Mājupceļš mums bija raits, mašīna pati mūs veda mājās:) Ceļā kā pīnīti vija satiktie zvēri, tas bija ļoti interesanti. Pirmais zvērs izskrēja uz ceļa no kreisās puses, kad mēs jau braucām tam garām. Mēs nespējām noteikt, kas tas īsti bija. Marita teica, ka viņai tas izskatījies pēc vilkača kā cilvēks uz četrām kājām. Otrā no labās puses ceļu pārskrēja stirna. Kad Marita ieminējās par savu māju izbungošanu, no kreisās puses parādījās suns ar ļoti izteiksmīgu sejas izteiksmi. Viņš nebija nikns, drīzāk izbrīnīts par to, ka mēs pēkšņi bijām gadījušās viņa ceļā. Nākošais zvēriņš atkal nāca no labās puses, tas bija "pilsētas" zaķis Madonā. Nākošie bija aļņu māte ar diviem teļiem, kas ganījās pa ceļu un lēnām nokāpa grāvī, kad mēs piebraucām. Drīz vien uz ceļa ganījās vēl viens trio, tās bija trīs stirnas, kuras arī nesteidzoties pagāja nost no ceļa.”
Nākamajā dienā saņēmām ziņu no Maritas, ka jau pirmajā naktī bungas runājušās, un tapis skaidrs, kuras no tām dziedās, kuras dziedinās, bet kuras – rotaļāsies. Interesanti, vai šajā ģimenē bungu saimnieki būs pēc sākotnējās “sadales” vai tomēr kaut kas laikā pamainīsies?
Savukārt Ilze dalījās ar pieredzi, ka viņai jau kopš pirmo bungu izgatavošanas un to ienākšanas mājās ir sākuši rādīties zīmīgi sapņi, kuros aizvien biežāk nāk jau aizsaulē aizgājušie senči. Brīnāmies, ka nebrīnāmies – bungas tapušas Veļu laikā. Interesanti, kādu vēsti viņi nes un kurp palīdzēs virzīties Ilzes dzīvei?
Visiem dzīves mainās, kad tajās ienāk bungas. Tāpēc jo īpaši būtiski ir saredzēt un sekot savam ceļam, savam īstajam brīdim saviem īpašajiem notikumiem. Jā, arī bungām!
Jau pēc pavisam neilga laika atkalredzējāmies gan ar kaziņu bungām, gan ar Ilzi un Maritu - jau nākamajā bungu darbnīcā, kura notika Ilzes viesmīlīgajās mājās Vidzemē. Par darbnīcu top atsevišķs stāsts, bet šī stāsta nobeigumā - uzskatāms apliecinājums, ka gan trīs Maritas āzīši, gan Ilzes kaziņa izskatās un uzvedas ļoti labi :) Ak jā, Ilzes bungu jaunā klūgu soma arī ir tapusi mūsmājās, mūsu - šambungu uzraudzībā, meistara Laura izpildījumā :)
