Sadzīvisks stāsts
Sadzīves stāsts (jeb kā mēs dzīvojam DABĀ).
Neviens stāsts jau nesākas un nebeidzas tajās robežās, kādās tas “melns uz balta” piefiksēts, un šis – Sadzīves – jau nu vismazāk. Jo iedzīvojoties un iekārtojoties jaunā vietā izmaiņas un uzlabojumi tiek veikti katru dienu, it īpaši, ja šī jaunā vieta ir pļava.
Un tomēr. Stāsts top, kad esam šeit nodzīvojuši 70 dienas, no kurām desmitā daļa mūs lutināja ar svilinošu un sutinošu karstumu, bet pārējās – ar lieliem vējiem, spēcīgām lietusgāzēm un reizēm pat vasarai īpaši neraksturīgu vēsumu. Tā kā laika prognožu “gadžetu” mums nav, vienkārši ņemam vērā un ņemam par labu visas šīs vasaras izpausmes. Ne tikai iekšējā līdzsvara labad, bet arī iekārtojot pļavu atbilstošu dzīvošanai jebkādos apstākļos.
Kas tad šobrīd, augusta viducī, ir mūsu MĀJAS? Kalns, ezers, upīte, priedītes, zirgskābenes un vējš. Bet vēl - teltis (kopā 3), tentu un koka kāršu konstrukcijas (nevar ne saskaitīt), kam visam pa vidu – busiņš Jēkabs. Un vēl laiva ezerā. Šobrīd visiem šiem “indegrientiem”, šķiet, atrasta vislabākā vieta, virziens un funkcija, bet tas nemaz tā neradās uzreiz. Telts – guļvieta joprojām atrodas tieši tur, kur tika uzstutēta pirmajā vakarā, bet telts – drēbju skapis un telts – pieliekamais kambaris savu lokācijas vietu ir mainījušas vismaz reizes piecas. Sākotnējā to vieta izrādījās tieši valdošo vēju un līdz ar to arī lietusgāžu epicentrā, kā rezultātā to satura izžāvēšanai bija jāatrod mirklis saulaina brīža starp pelēkajiem mākoņiem. To pārcelšana pēc pāris dienām atklāja, ka nu tās traucē vienīgajam loģiskajam iebraukšanas ceļam. Nākamā atrastā vietiņa izrādījās labāk būtu piemērota telšu celšanai ciemiņiem, kuru mums šovasar netrūkst. Un tā šis process ilga kādu nedēļu līdz kamēr teltis atrada savu pastāvīgo vietu. Ar to gan rūpes par tām nebeidzas. Tā kā vasara ir lietaina, bet teltis caurlaidīgas, tās tiek apsegtas un tad atkal atsegtas katrā vajadzīgajā brīdī. Labāk vairāk “pavingrot”, nekā pavadīt tik dārgo laiku tās aktīvi žāvējot. Līdzīgi notika arī “studio tipa” apartamentu būvēšana, kas sastāv no koka kārtīm un dzīviem kokiem, kuros dažādos virzienos un slīpumos ir iesieti tenti. Lai šī konstrukcija ne tikai pasargātu no vējiem un lietiem, bet arī efektīvi “savāktu” lietus ūdeni, tā bija jāpārbūvē vairākas reizes vairāku dienu garumā, līdz tika izveidots “ideālais variants”. Tagad tā ir lieliska zona, kurā ir gan dīvāns (busiņa aizmugurējais sēdeklis), trauku un ēdiena skapis (baļķu konstrukcija), pavards (ugunskurs), krēsli (koka bluķīši) un pat galds. Zem tentiem ieriktējusies arī guļamtelts un vieta malkai. Uz tstriķiem, kas piefiksē tentus pie kārtīm ir vieta dvieļu un darba cimdu žāvēšanai un visam citam, ko gribās kaut kur piekarināt. Ir patiešām omulīgi, to atzīst gan saimnieki, gan ciemiņi.
Laukos, protams, neiztikt bez vietas, kura apvieno sevī garāžas, darbnīcas, noliktavas un šķūnīša funkcijas. Šeit tā ir izgatavota (tāpat kā daudz kas) no koka kārtīm un tenta – tāds kā slietenis, caurstaigājams piramīdveida angārs. Juku jukām (bet Laurim ļoti saprotamā kārtībā) te glabājas visādi instrumenti, striķi, “dzelži”, lakas, līmes, mašīneļļas, makšķeres, darba drēbes un citi – vārdos grūtāk definējami – rīki. Tam visam pa vidu žūst Arnitas sietās pirtsslotas un savāktās zāļu tējas. No šīs vietas paveras burvīgs skats uz ezeru (un Lauri, kurš ceļ māju), tāpēc Arnita to mēdz izmantot arī vingrošanai un rakstīšanai.
Un vēl šajās dienās jau ir tapis lielās mājas minimaketiņš – mazmājiņa J Visburvīgākā pasaku mazmājiņa, kāda jebkad redzēta – kā sēne ar kārklu jumtu un velēnu cepurīti.
Tā lūk dzīvojam. Plūsmā, mierā un priekā, vērojot un sekojot laikam un LAIKAM radām LIELO ŠAMBUNGU – mūsu MĀJU, par kuru, protams, būs atsevišķs stāsts (kas zina, varbūt ne viens vien).
|
