laika un LAIKA stāsts

Nav nekāds jaunums, ka nez’ kāpēc (vai z’ kāpēc) ne vienmēr izdodas realizēt it kā labi ieplānoto – vienalga, vai runa ir par šodien paveicamo vai šogad no savas emociju pasaules “izmetamo”. Reizēm tas izdodas, reizēm ne. Kas tad to nosaka?

Kad šeit, Dabā, aizvadītas jau 5 nedēļas, mēs – Šambungas – beidzot pa īstam saskatījām šos daudziem jau sen zināmos plānu un nodomu virzošos, regulējošos un/vai bremzējošos spēkus. Tie darbojas visur un uz visiem, un šeit – Dabā – jo īpaši nekādi nav iespējams tos ignorēt. Šie spēki ir laiks (tas, kurš pilina, mērcē, pūš, karsē vai salina no debesīm un visām to pusēm, zemes un citām Dabas vietām) un LAIKS (tas, kurš visiem procesiem zina PATIESO un VISLABĀKO ilgumu, garumu un reljefu). Ja esam vērīgi un savus darbus un procesus plānojot ņemam vērā šos spēkus un līdzdarbojamies ar tiem – tad esam plūsmā. Un pat ja sākotnēji izplānotā un gaidītā notikumu attīstība, virzība un secība tiek pamainīta, beigu beigās allaž viss sakārtojas vislabākajā veidā – pat labāk kā bij’ iecerēts. Turpretī ja šos spēkus ignorējam, pretojamies vai cīnāmies ar tiem, tad tikai lieki zaudējam enerģiju un sabojājam garastāvokli sev un citiem.

Uz mums – Šambungām – šie spēki darbojas ļoti nepārprotami. Ja laiks ir drēgns vai mitrs, mēs vienkārši  “guļam” – lai cik talantīgs bungotājs mēģinātu izvilināt no mums kādu skaņu, tā līdzinātos tam, it kā kāds ar karoti dauzītu pa plastikāta maisu. Un ticiet vai ne, bet mēs ar savu uzvedību protam likt manīt arī to, ja konkrētajā brīdī nav īstais LAIKS bungot. Vai nu situācija nav tam piemērota, vai sajūtama iekšēja pretestība no sapulcējušamies cilvēkiem (vai kāda no viņiem). Vairumā gadījumu konkrētajā brīdī un apstākļos ir jādara kas cits – kaut kas būtisks jāizrunā, jāizdara, jāizdzied,  jāizdejo un/vai jāpasaka ardievas līdz citai reizei.

Interesantāka (jo slēptāka) ir šo spēku iedarbība uz cilvēku. Reizēm tā darbojas tik maģiskā veidā, ka to pat nav iespējams ar prātu saprast un ar vārdiem izskaidrot. Un varbūt tas nemaz nav jādara, vienkārši ir jāpieņem šī koriģēšana un virzība un jāļaujas tai. Un atkal – šeit, Dabā, abi – laiks un LAIKS komunicē ar mums ļoti krāšņi.

Par LAIKU

Tas notiek regulāri. Pirms dažām dienām Arnitas prātā bij’ izstrādājies labs, materiālajā pasaulē it kā ļoti derīgs plāns uz turpmākām pāris stundām – iedarbināt ģeneratoru (vienīgo šeit pieejamo “elektrības” avotu), pieslēgt visus lādējamās ierīces – telefonus, urbjus, datorus, un, apvienot šo uzlādes procesu ar kāda jau radīta un blociņā pierakstīta Bungu stāsta iedrukāšanu mūsu Šambungmājaslapā. Turklāt arī laiks šai nodarbei bij’ itin piemērots – lietus, vējš, drēgnums – ne īsti pļavā tējas lasīt, ne topošās mājas kokus krāsot. Bet LAIKS gan bij’ lēmis citādi. Sākotnēji nu nekādi neizdevās sadraudzēt datoru ar internetu (nu to ārējo mazo, balto kastīti), kas citkārt norisinājās momentā – ar vienu pogas spiedienu. Labi, varbūt ar otru datoru izdosies labāk? Nekā. Tāda neliela iekšēja vilšanās sajūta tika noķerta, bet nemetīs jau plinti krūmos – stāstiņu jau var uzdrukāt tāpat, “wordā” un citā, internetam labvēlīgākā dienā ievietot mājas lapā. Te nu bija – ģenerators – “elektrības padevējs” – ņem un izslēdzas. Lauris to izskata un izkrata no visām pusēm – nekādas vainas neatrod. Vienkārši šodien negrib darboties un viss. No tā izriet arī turpmākās ieplānotās (ne)darbības – urbšanas un drukāšanas darbi, kā arī sazvanīšanās ar draugiem/radiem jāpārceļ uz kādu citu dienu. Kur nu vēl skaidrāks LAIKA vēstījums. Bet ja teiktu, ka Arnita šo vēstījumu pieņēma tā 100% smaidīgi un mierīgi – tas būtu nedaudz pārspīlēts J Drusku jau piere savilkās. Un tad LAIKS izspēlēja savu “gājienu ar šaha zirdziņu” – tik pat mistiskā veidā kā ģenerators, apstājās arī motorzāģis. Tātad arī mežā gādāt malku vai kādu mājas pamata baļķi – ne šodien. Un šai ierīcei gan pat vaina atradās. Kā tad izvērtās TĀ un turpmākās pāris dienas? Abi parunājās un “atkodēja” šo LAIKA vēstījumu, pieres izlīdzinājās, tika iestādīta jau 3 nedēļas puķu podā gaidošā priede, sasietas bērzu slotas un uzieti kārkli, no kuriem uzpīts mazmājiņas jumts. Un kamēr zāģis atradās remontā, izrādījās, ka māju var būvēt arī ar mazo rokas zāģīti un cirvīti. Turklāt šādā veidā tas radīja pilnīgi citas virbrācijas un noskaņu, kā tas būtu bijis ar skaļo un pēc benzīna smaržojošo motorzāģi. It kā sadzīviski sīkumi, bet tieši caur tādiem LAIKS mūs visus virza tur, kur mums jāiet. Pamanīt, saprast, nocienīt un līdzdarboties!

LAIKA spēku var pamanīt un sajust arī ilgstošākās un emocionālākās tēmās – aktuālajos jautājumos, ar kuriem darbojamies, vienalga, vai tā būtu atbrīvošanās no kāda nevēlama ieraduma vai reaģēšanas modeļa, vai kādas iestrēgušas emocijas transformēšana uz ko priecīgāku vai kā jauna apgūšana. Atkal piemērs iz Arnitas pasaules. Lai vai cik, vēl Pilsētā esot, viņa ticēja, ka nelolo nekādas ilūzijas par to, ka Dabā viņai pāris emocijas un domas (sarunvalodā dēvētas par “putniem”, “tarakāniem”, “meijām” u.tml.) pazustu kā nebijušas, tomēr, kā vēlāk izrādījās, kaut kur dziļi sirdī šāda ticība brīnumam tomēr bija gan. Un tāpēc atskārsme, ka, izrādās, kopā ar Šambungām, apģērbu un rokdarbu kastītēm, kādā no čemodāniem iesaiņota bija arī VIŅA PATI ar visiem jau minētajiem “putniem”, pirmajā brīdī izraisīja apjukumu – BET KĀ??? Vai tiešām šī pati domiņa man “bojās dzīvi” arī šeit, šajā skaistajā vietā, manās MĀJĀS? Un pat vairāk – kad “Pilsētas domiņas” (Kurā vietā? Cikos? Ar ko? Pie kā?) vairs nav aktuālas, brīvajā telpā iznirst kas sen nogremdēts un aizmirsts. Nekas pats no sevis nekur nepazudīs, un nekas nepazudīs ātrāk nekā to noteiks LAIKS. Kas atliek? Ticēt un saprast, ka LAIKS visu virza kā un kur vajag, un kopā ar LAIKU pašai darboties ar šīm tēmām (“putniem”). Un DZĪVOT!

Par LAIKU

Tas, cik dzīvojot Dabā būtiska ir līdzdarbošanās ar laiku, šķiet, komentārus neprasa. Tomēr neiztiekam bez sadzīviskiem kurioziem. Pēc karsta un saulaina maija mēneša, tikko no tveicīgas Pilsētas izkusušā asfalta, esam nonākuši Pļavā. Un Lauris it kā rokurokā ar Dabu un laiku, nolēmis mosties piecos no rīta, lai kājas un muti rasā mazgājis, vieglu soli noskrējis lejup pa kalnu līdz ezeram, sēstos laivā un dotos pēc lielās līdakas. Viss jau gandrīz izdevās kā cerēts, vienīgi, jau minūtes pārdesmit sparīgi airējis, viņš nesaprot – kāpēc ir tik AUKSTI??? Kad vēl pēc dažiem vēzieniem veselais saprāts ņem virsroku un stūrē uz māju (telts) pusi, nākot augšā kalnā viņš saprot – ir SALNA. JŪNIJĀ!!! Varbūt (un visticamāk) tā bija vienīgā salnas nakts visā vasarā, un varbūt tieši tik koši laiks jau pirmajā rītā Dabā parādīja “kurš te ir saimnieks”. Un šo piecu nedēļu laikā, dzīvojot šeit, gan ar izpratni un brīvprātīgi, gan ar izpratni un “piespiedu kārtā” šo laika atgādinājumu esam saņēmuši. Pašā dienvidū 35 grādu karstumā labāk pasēdēt zem bērza un uzrakstīt blociņā Bungu stāstu par laiku un LAIKU, nekā pļavā vākt tējas vai grābt sienu. Un otrādi – aukstā dienā labāk saģērbties, saskaldīt malku, salikt to grēdiņā, iekurt uguni, iedzert tēju un turpināt darīt ko fiziski aktīvu. Turklāt tieši pateicoties pirmo dienu mainīgajam laikam – te lietus, te vējš, te karstums, te aukstums – lika ar izpratni iekārtot pagaidu mājvietas. Kā jānostiepj tenti, lai ne tikai pasargātu no lietus, bet to novirzītu uz sakrāšanos spaiņos un bļodās, lai ir kur seju, drēbes un traukus mazgāt. Kur un kā glabāt ikdienā nepieciešamās lietas, lai tās ir sausumā. Kā “iepakot” ikdienā ne tik nepieciešamo, lai tas ir sausumā, drošībā un nemaisās pa kājām. Un atliek tik pateikt paldies laikam!

Un ja ikdienā ar laiku līdzdarbojamies un tam klausām, tad ietaupīto enerģiju un labās attiecības varam izmantot īpašos izņēmuma gadījumos. Tad ar laiku uz kādu LAIKU varam sarunāt kādu maģisku brīnumu. Un tas patiešām šeit notika Vasaras Saulgriežos. Un mēs – Šambungas un Bungubungas tur bijām klāt un visā tajā piedalījāmies. 21.jūnijā visas dienas garumā laiks cija, kā teiktu meteorologi, “mainīgs mākoņu daudzums, brīžiem skaidrosies, vietām neliels lietus, iespējams pērkona negaiss”. Protams, tas netraucēja mums kopā ar Lauri, Arnitu un 3 foršajām draudzenēm Līvu, Andu un Kristīni priecāties un darboties. Gan par Saules gadskārtām un cilvēka individuālo Saules gadu izrunājām, gan bungojām, gan dziedājām, gan zirņu zupu vārījām, gan meža zemenītes vēderā lasījām, gan Tolteku kalendāra sakarības savās dzīvēs atšifrējām. Nu ja, un vakarā, visi kopā radot Saulgriežu rituālu un Saules pavadīšanu, visapkārt redzējām vien skaistas, bet TUMŠAS debesis, kas nepārprotami brīdināja par tūlīt, tūlīt gaidāmo lietusgāzi. Šķiet, kāda tur vēl ar acīm skatāma Saulītes aizvadīšana aiz horizonta? Bet! BunguBungām bungojot spēcīga Nodoma vadībā TAS notika! Tieši mums virs galvas sprīdi pa sprīdim mākoņi atkāpās, skatienam paverot skaidras debesis un rietošās Saules atblāzmu tajās. Mākoņi kā tumšas kalnu grēdas stāvēja aplī visapkārt kalnam, bet vidū – spoža gaisma, ko radīja Saule, kura, lai arī pati jau aizslēpusies aiz mākoņa maliņas. Hihi, un pēc desmit minūtēm viss sastājās kā iepriekš, tā teikt, mākoņi saudzējoši debesu laukumu atkal aizvēra. Bet piedzīvotā gleznainā Dabas īsfilmiņa un sajūta visos mūsos radīja pārliecību par savu mirkļa esību īstajā laikā un vietā, un galvenais – pateicību laikam un LAIKAM. Tā bija mūsu Saulgriežu Mistērija, kura stiprināja mūsu sapņus, cerības, vēlmes un Nodomus un kurā varam un varēsim atgriezties, kad vien būs nepieciešams spēks un ticība sev, laikam, LAIKAM un DZĪVEI!