Kāpēc? stāsts

.

Stāsts par KĀPĒC (šo stāstu stāsta Lauris un Arnita. Šambungas klausās un pieraksta) :)

Tātad esam Šeit. Bet Kāpēc? Laikā, kad likām tās dažādās pieturzīmes Pilsētas dzīvei un kārtojāmies uz Šejieni, šis bija mums adresētais, kā internetvalodā saka, “BUJ” – biežāk uzdotais jautājums. 

Bieži šis jautājums izskanēja komplektā ar jau gatavu minējumu (atbilžu variantu) no jautātāja puses. Lūk, biežāk dzirdētie:

  1. Mēs esam PRET Sistēmu (sabiedrības likumiem, kārtību, struktūru utt.), tāpēc cenšamies no tā aizbēgt. Mēs gribam PIERĀDĪT, ka var dzīvot PRET Sistēmu – vot SPECIĀLI neiesim uz darbu no rītiem, neiesim uz veikalu un savas vajadzības kārtosim mežā. Mazāk agresīvs variants – mēs BĒGAM no sabiedrības.
  2. Izriet no iepriekšējā varianta: Mēs esam dabas bērni (šeit arī – hipiji, zaļi/eko/bio noskaņoti), kas vēlas radīt savu alternatīvo Pasauli lielajā pasaulē. Audzēsim savus eko kabačus, taupīsim energoresursus, domāsim tikai pozitīvas domas, neko negribēsim dzirdēt par Pasaulē notiekošo un ar laiku radīsim savu viedokļa domubiedru grupējumu, kādi jau ik pa brīdim kaut kur ir.
  3. Mēs esam radikāli askēti, ar tendenci uz pašmocībām, un tāpēc gribam sev (un citiem) PIERĀDĪT, ka var dzīvot no Saules gaismas, svaiga gaisa un ķērpjiem.
  4. Mēs esam “kukū” (šo vēl ilustrē žests ar pirksta grozīšanu deniņu rajonā).

No sirds sakām Paldies visiem, kas vaicā šo Kāpēc?, un, šaubu nav, ka arī mēs paši sev šo jautājumu uzdevām un, jāatzīst, reizēm turpinām uzdot vēl joprojām. Īstenībā ikvienā no šeit uzrakstītajiem un arī neuzrakstītajiem minējumiem ir kāds kriksītis taisnības, tomēr pārsvarā – NĒ, pilnīgi NE TĀPĒC :)

Tāpēc vispirms atbildām – Nekāpēc esam šeit (jeb ne jau tāpēc esam šeit un vispār ne jau tāpēc dzīvojam :) )

  1. Mēs nebūt neesam PRET Sistēmu, pret Sabiedrību vai pret Pilsētu, un arī nebēgam no tā (pat gribēdami to nevarētu, jo arī šeit ir cilvēki, turklāt ļoti jauki cilvēki). Visam – gan 8 stundu darbadienām, gan bohēmām, gan Kalnciema kvartāla svētkiem, gan salūtam, gan domubiedru pulciņiem – ir vieta uz šīs zemes un cilvēku dzīvē. Tomēr jāatzīst, ka atrodoties šajā visā dienu no dienas, gribot negribot, apzināti un nevilšus esam uzņēmuši tik daudz un dažādu informāciju, ka brīžam iestājas mulsums – vai es šobrīd domāju savas domas, vai kaut kur izlasītas, padzirdētas vai citādi iekodētas. Atkal – arī tam visam ir vieta Dzīvē un savas domas jau arī sintezējas no apkārt esošā, bet dzīve piedāvā un mēs ar prieku pieņemam nomainīt vidi, no kuras rodas domas un dodam sev iespēju sadzirdēt tās, kas rodas sevī. Un ja saprotam, ka ar domām veidojam Dzīvi, tad vēl jo būtiskāk ir radīt Savējo, nevis atkārtot kāda cita. Jā, kāds varētu turpināt norādīt uz to, ka bēgam, un ka “nav māka būt viedam retrītā, bet kurš būs tik stiprs palikt tādam Pilsētā, esot Visam pa vidu?” Atbildam – bet mēs nemaz neesam kaut kur retrītā, mēs esam savā Dzīvē, tāpat, kā bijām savā Dzīvē pirms 2 mēnešiem vai pirms gada.
  2. Kaut kāds “brīvībiņas” gars mūsos patiešām mīt, bet nejūtamies ne kā hipiji, ne kā zaļie un nav mūsu mērķis tagad mākslīgi veidot alternatīvu sabiedrību. Tā brīvība ir drīzāk būt pašiem sev, prast iztikt BEZ (piemēram, garšīgām končām) un prast ar garšu LIETOT. Jā, mums ir plāniņš būvēt alternatīvu māju (par to noteikti rakstīsim) no tā, kas pieejams dabā, bet pēc naglām gan mēs dodamies uz Depo. Un otrādi - ja, izrādās, neesam iedomājušies iegādāties kādu laukos noderīgu instrumentu vai darbarīku, tad uztaisām no tā, kas pa rokai. Katrā ziņā, šovasar vēlamies tikt zem jumta, tāpēc pat ja vēlētos dibināt ekosaimniecību vai puķubērnu komūnu, tam vienkārši neatliktu laika :)
  3. Neesam askēti, gluži otrādi, patīk, ka ir silti un sausi! Un Šambungām jo īpaši. Tāpēc tā vietā, lai sevi pierādītu un pozicionētu kā izdzīvotājus, liekam enerģiju mājas būvē :)
  4. Bišķiņ jau laikam esam “kukū” :) Jā, un dzegužu arī šeit netrūkst :)

Nu labi, bet tomēr: KĀPĒC TAD MĒS ŠEIT ESAM?

Esam Šeit, jo redzam un turpinām mācīties redzēt un saprast, ko Dzīve kurā posmā no mums prasa un ko piedāvā. Kā jau augstāk minēts, kādu laiku bijusi tik intensīva informācijas apmaiņa, dots un ņemts, sadarbots un mijiedarbotos ar dažādiem cilvēkiem, vietām, sistēmām un procesiem, ka likumsakarīgs turpinājums tam visam ir uz mirkli atiet malā, visu sašķirot, šo to pārtransformēt, šo to atlaist, šo to paturēt un vispār, krievu valodā ir labs vārds – “obnuļitsja”  (“nonullēties”). Un tad atkal var dot, ņemt un dalīties. Jo pa īstam dot var tikai to, ko pats esi izdzīvojis un apzinājis, nevis to, kas kaut kur dzirdēts vai lasīts. Protams, arī teorija ir vajadzīga, bet nu pa īstam DZĪVOT var tikai DZĪVOJOT :).

Kas mums te nāk “bonusā”  - laiks un LAIKS. Sevi saucam par laika pētniekiem, bet šeit varam ne tikai pētīt gan laiku (dabu, stihijas), gan LAIKU (dažādus ritmus), bet arī pētīt sevi laikā un LAIKĀ, PA ĪSTAM DZĪVOT LAIKĀ! Un par to esam Dzīvei ļoti pateicīgi, jo šāda iespēja IR DĀVANA! Un mēs šo dāvanu augstu vērtējam. Un priecājamies. Un DZĪVOJAM :)