Ceļa Laikā stāsts
Stāsts par kādu pieturvietu Laikā un Ceļā, kas pati par sevi arī ir Ceļš Laikā
Iespējams, šis ir pats NEvieglāk tapušais Šambungu stāsts. Neba pats stāsts būtu īpašāks par jebkuru citu, bet gan mēģinājums NOTIEKOŠO ierāmēt kādā burtu virknējumā. Jebkurā Dzīvē – vienalga, Šambungu, cilvēku, koku, žagatu vai festivālu – darbojas īsākas vai garākas, apzinātākas vai slēptas tēmas (vai kā mēs tās saucam – programmas), no kurām lielākajai daļai tikai ar laika nobīdi – post factum – varam atšķetināt to sākumu (impulsu) un beigas (rezultātu). Turklāt daudzas no šīm programmām norisinās paralēli, slāņaini cita no citas izrietoši, ka patiešām viss šis skaistais musturs, ko dēvējam par dzīvi, liek krietni vien pamežģīt prātu, ja gribam pilnībā izsekot kādu no sfērām.
Un šajā stāstā esam tā riktīgi, ar rotaļīgumu un pārliecību iekšā vienā no mūsu programmām, tāpēc pašiem interesanti ir paskatīties atpakaļ Laikā, kur un kā tad šis stāsts ir sācies. Un, protams, dzīvot šo stāstu un vērot, kurp tas ved.
Nu ja, un viss šis “bla, bla” ievadteksts ir veltīts mūsu lapas un arī dzīves šī brīža aktuālajai tēmai, kā virsrakstā teikts – pieturai – “Šambungu ekspotīcija” . Vieta, kur šobrīd esam nonākuši, lai dzīvotu, patiesi līdzinās “Pūka priedītēm” un arī paši nedaudz jūtamies kā Vinnija Pūka draugi, tāpēc arī nosaukums “ekspotīcija” .
Tātad ar bungošanu, dziedāšanu un dzīvošanos Helsus festivālā, Avotu ielas svētkos, bērnu nometnē “Laimīte” (kas par lielisku nosaukumu) un parunāšanos un pafočēšanos kādam preses izdevumam pielikām skaistu ar savu PALDIES piepildītu pieturzīmi (šobrīd nevaram pateikt, vai tas ir punkts, komats, kols, izsaukuma zīme vai daudzpunkts) Pilsētas dzīvei. Un “tabors” pilnā sastāvā – visas Šambungas (arī stirniņas āda, kas par Šambungām tapa vēlāk), Lauris un Arnita ar visu savu iedzīvi un uzticamo oranžo busiņu Jēkabu ir pārcēlies uz Šejieni – Aglonas novadu, uz savu pļavu kalnā un mežu pie Foļvaroka ezera, kurš, nesen uzzinājām, esot 48 m dziļš!!! Un mums NAV rezerves varianta dzīvokļa vai kādas citas pajumtes veidā ne Pilsētā, ne arī kur citur.
Ceļa posms, kas atveda mūs uz Šejieni, ir bijis pietiekami ilgs, lai mūs nevarētu nodēvēt par vieglprāšiem vai pārgalvjiem, tomēr arī pietiekami ātrs (luksofori gan bija, bet tajos dega pārsvarā zaļās gaismas, vien pa kādai dzeltenajai), lai rastos pārliecība, ka tas ir Mūsējais. Un šinī posmā mēs galvenokārt ar pateicību nocienījām un uz īsāku, ilgāku vai “ pavisam” atzinām par izdzīvotu un atlaidām vairākas līdzšinējās pieturvietas. Kas tad tās ir, ko tad mēs atstājām? Atstājām Pilsētu un Dzīvokli – nu to, “x” stāvu mājas "y" stāvā, kurā pa krānu tecēja siltais ūdens, drēbes veļas mašīnā pašas mazgājās un pēcāk glabājās skapī sausā vietā, to, kurā bija elektrības rozete, kurā iespraužot vadu ūdens uzvārījās 3 minūtēs, matus žāvēja fēns un “gadžeti” uzlādējās jebkurā laikā. Atstājām Arnitas Darbu, kurā, smuki sapucēta viņa jauki pavadīja 8 stundas dienā, tērzējot ar lieliskiem kolēģiem, šo to organizējot, koordinējot, strukturējot un analizējot, turklāt konkrētā mēneša dienā par to visu saņemot konkrētu aldziņu. Labās rokās uz “pavisam” atdevām visus īpašumus, līdz ar to atbrīvojoties no kredītveida attiecībām ar Banku. Atstājām Laura mobilās Šambungu un citu smukumlabumu darbnīcas Rīgā, Ikšķilē, Pokaiņos un vēl šur tur Ceļā – tagad tā ir šeit. Atstājām “Rimi tepat aiz stūra” , regulāru piekļuvi un darbošanos visādās foršās Pilsētas lekcijās, meistarklasēs un semināros.
Pati dziļākā un nopietnākā izvēle – uz kādu brīdi arī ar Pokaiņu Mežu esam Citādākās attiecībās – vairs nedzīvojamies tur regulāri, bet tas nenozīmē, ka esam attālinājušies vai atsvešinājušies. Jūtam un komunicējam ar Viņu, esam gatavi turp doties, kad būs vēlme vai nepieciešamība – un galu galā – mūsu rezidence – Figvams tur stāv kā stāvējis, gatavs uzņemt tur mūs vai jebkuru, kurš vēlas.
Kā tad galu galā mēs nokļuvām tieši Šeit, Aglonas novadā? Ļoti vienkārši un ļoti neticami. Pēc tam, kad bijām pielaikojuši sev dažādus variantus, sākot no darbnīcas Rīgā, mājas Dobeles novadā, treilera, kurā var būt visur un nekur utt. un nonākuši līdz Zemei, tad, pētot to visos novados, tieši “Latgales vīkendā” , kad jau vairākas vietas bija apskatītas, Lauris pēkšņi busiņa Jēkaba stūri pagriež no ceļa Laukā iekšā. Un tur tā bija – mūsu Vieta, kur pēkšņi domas sāka brīvi lidot un gribējās dziedod skriet kalnā kā tajā ainā no “Mūzikas skaņām” J. Un tālākais jau bija, kā augstāk rakstīts, ar dažām dzeltenajām, bet pārsvarā zaļajām luksofora gaismām. ESAM MĀJĀS! MĀJĀS, kur mācāmies cienīt un ņemt vērā Laiku (arī to, kas karsē, krīt vai pūš no gaisa) un Dabu (arī to, kas lido, rāpo, kož un biedē), kurās putnu koris priecē ausis jau no agra rīta, kurās bez uguns iekuršanas pat pie rīta kafijas netikt un kurās lēnām un nenovēršami mainās domas, sajūtas, ieradumi, dzīvošanas ātrums un prioritātes. Kurās Laiks iegūst savu patieso būtību un vērtību. Esam jau aizvadījušas (aizbungojušas) maģiski brīnumainus Vasaras Saulgriežus un priecājušās par un ar visiem ciemiņiem, kuri jau līdz mums atkļuvuši un vēl atkļūs!
Un jā, kā mēs te dzīvojam, ko darām un kādi ir mūsu plāni – par to rakstām blociņā, atpūšoties no darbiem, un, kad vien laiks un ģenerators (mūsu vienīgā iespēja “pieslēgties” virtuālajai pasaulei), atļaus, rakstīsim arī šeit, Šambunglapā!
