Kosmiskais stāsts

IESĀKUMS

Es sāku rakstīt, jo tā sākas viss, kam jāienāk cilvēka dzīvē. Tā sākas viss, jo viss jau ir. Viss ir acu priekšā un zem kājām. Visu ko mēs runājam un darām – viss jau ir. Tas, ko cilvēks saka otram cilvēkam, īstenībā ir domāts priekš paša. Ja to pamana, tad viss, ko viņš vēlas izdarīt, kļūst izdarāms. Viss, kas ienāk cilvēka dzīvē vai nonāk viņa uzmanības lokā, ir priekš paša cilvēka. Tas, kā cilvēks redz citus, ir kā teātra izrāde tieši priekš viņa paša. Tā ir ar visu, sākot ar domām, nodomiem, sapņiem – arī tiem, ko redzam naktīs un varbūt tieši tiem, nevis arī.

Es sāku rakstīt, jo tā sākas viss, tiklīdz mēs piedzimstam. Sajūtu Serfs, kas sākas kaut kur tālu Visumā, ja vien to var nosaukt par Visumu un ja vien tur viņš sākas? Tas kā viegls vējš pa viegliem viļņiem plūst sev zināmā virzienā. Pretim tam, ko pats vēlas. Tas ieceļo pasaulē, kurā sāk sajust un sāk iepazīt pats sevi – pavisam savādāku, kāds tas īstenībā ir. Cilvēks sevi šajā pasaulē sajūt savādāk. Viņš pat sāk domāt, ka viņš ir tas, kas viņš ir. Uz Zemes viss ir savādāk. Cilvēks visu redz un saprot savādāk.

Tikai kustībā Sajūtu Serfs var pastāvēt, tāpēc tas visu laiku ir ceļā. Visu laiku viņš ir ceļā un pats ceļš ir laiks. Laiks ir ceļš, kas Serfu ved nepārtraukti, liekot sajust, ka blakus ir vēl kāds. Un tas kāds ir paša Sajūtas. Sajūtas var būt tikai sajūtas un tās var pārtapt par kaut ko vairāk. Kad sajūtas saplūst kopā ar Serfu un viņš sāk tās sajust, tad laiks pārņem Sajūtu Serfu un veido kaut ko tādu, kas visu laiku ir ceļā – viss plūst un viss mainās, visam iepazīstot pašam sevi. Un cilvēks domā, ka viņš ir viņš.

Interesanti, kad cilvēku stāda priekšā kā interesantu cilvēku. Tad cilvēks sāk domāt, ar ko gan viņš ir tāds interesants?  Un tiklīdz viņš sāk domāt, tā uzrodas vēl kāds, kas arī domā. Doma iegriežas tā, ka kādam sareibst galva un tad doma norimst.

Tikai tad var sākt. Tad Serfs sāk runāt un tad viņš prasa: „kas tu esi, kas visu laiku domā un kam pēc tam sagriežas galva? Kā tevi sauc?” „Es nezinu” – kāds atbild. „Pagaidi… es vairs nezinu! Nē. Es atkal neko nezinu!” Un tad domātājs ir atkal gatavs skriet, jo reibonis ir pārgājis un viņš atkal ir gatavs doties, lai kaut ko uzzinātu – vienalga ko un vienalga kur.

VARBŪT STĀSTS, VARBŪT GRĀMATA.

TU VARI BŪT, JO TU JAU ESI.

SAJŪTU SERFS.

Pienāk jauns rīts. It kā tas būtu kaut kāds pienākums!?  Vai es esmu apņēmies izpildīt šo pienākumu? Kur uzrodas kāds, noteikti uzradīsies vēl kāds. Un nu viss ir pa divi. Ir pienākums un ir apņemšanās. Un ja ir iesācies rīts, ir jāpienāk arī vakaram. Tā mēs atkal esam ceļā. Vai pienākums un apņemšanās arī nāks līdzi? Tāda sajūta, ka viņi abi ir ļoti līdzīgi, bet ja ieskatās, vai kā cilvēki mēdz teikt – ja padomā, tad kļūst pilnīgi atšķirīgi. Pienākums tāds steidzīgs un gatavs kaut kur traukties mežonīgā ātrumā, kaut gan visiem stāsta, ka pats nemaz nav nekāds mežonis, bet ir ļoti inteliģents. Nez vai pats zina, ko tāds vārds nozīmē?  Savukārt apņemšanās izskatās ļoti mierīga. Ar piebildi, ja tajā izdodas ieskatīties, cik viņa ir mierīga. Viņai nekur nav jāsteidzas, nekas viņu neuztrauc. Ir tāda nojausma, ka šajā ceļā viss būs  mierīgi un ja viss ir mierīgi tad viss plūst uz turieni uz kurieni tas plūst. Un tā, ja rīts plūst uz vakaru, tad var teikt, ka mūsu ceļš ir sācies.

„Pagaidiet, pagaidiet…” sauca kāds! „Bet kas būs aiz vakara…” laikam sajutis, ka nu būs vakars, kad viņu kārtējo reizi liks gulēt. Un vispār vai mēs visu ceļu tā plūdīsim un nemaz nečalosim? Ar savu jautājumu ir uzradies tas, kurš visu laiku domā, kurš nezin kā viņu sauc un kuram no tā visa parasti sareibst galva.

„Iesim…” vairāk neko nepasakot, ielikdams savu nesamo padusē, teica Serfs.

„Es satiku kādu uz ceļa un mēs sarunājām satikties. Es aizgāju uz tikšanos, bet tikties neizdevās. Kas tas ir ar to nesatikšanos? Varbūt satiekamies?!”

Kas tas bija, kas tikko novirmoja? Kas to teica un kam? Laikam tā izskatās ceļinieks… no kaut kurienes pateica vēl kāds. Arī Serfs bija ceļā. Un tas bija tas, ko viņš jau noteikti zināja!

„Es to saucu par čalošanu”, teica tas, kurš nezina kā viņu sauc. Par čalošanu, par čurkstēšanu… . „Jā, jā par brīkšķēšanu un švirkstēšanu”… piebilda tas, kuram daudz dažādu pienākumu un kurš pats arī izskatījās kā tāds pienākums. Viņš pat stāsta, ka bez viņa vispār nekas nenotiek. Rīts pienāk, jauna diena pienāk un vakars pienāk. „Jā, jā” … mierīgi teica tā, kas visu laiku ir mierīga. „Bet vai tāpēc, tas visu laiku jāatkārto un jāceļ tāds tracis? Vēl to var lietot, kā čukstēšanu un mierīgi”… un tālāk viņa neturpināja. It kā, kaut ko būtu atcerējusies un aizdomājās. Izskatījās, it kā viņa mēģinātu saprast, vai visu ir paņēmusi līdzi. Bet varbūt otrādi – kaut ko vajadzēja nepaņemt? Tā viņa izskatījās visu laiku, jo kā gan citādi var izskatīties apņemšanās. Vismaz līdz šim viņu neviens savādāku nebija redzējis. Viņa taču visu laiku bija mierīga.

„Uz kurieni mēs ejam? Vai mēs zinām uz kurieni mēs ejam un vai vispār mēs ejam?”, nemierīgi jautāja tas, kuram parasti ir tādi jautājumi. „Uz kurieni ej tu, Serf? Un, kas ir tavs nesamais? Tu izskaties tāds drūms, vai varbūt tu esi piekusis?” „Piekusis es neesmu”… un tālāk viņš nepaguva neko pateikt, jo uz ceļa parādījās…, uz ceļa parādījās?

Parādījās vai neparādījās? „Interesanti!” …noteica tā, kas vienmēr ir mierīga un uzreiz nodomāja: cik interesanti, it kā šo vārdu kāds būtu iečukstējis ausī.

Tad parādījās vai neparādījās? Uzdeva jautājumu tas, kam jāuzdod jautājumi.

„Un kā tu domā?” - atskanēja balss viņam jau aiz muguras. „Es domāju, ja es tevi dzirdu, tad man vajadzētu tevi arī redzēt. Tad kāpēc tu to nedari?” - balss turpināja. „Nu tāpēc, ka tu esi man aiz muguras!” Ak jā, ir taču jāpagriežas. „Cik interesanti?! „ - iesaucās pagriežoties tas, kurš nezināja kā viņu sauc. „Nezināju, ka es varu arī pagriezties un ka tā var arī kaut ko redzēt.” Bet atkal viņam paspruka jautājums – „ interesanti, ko tad es redzu?”

„Interesanti… interesanti… interesanti” - nospurdza kaut kas, kas arī izskatījās interesanti. ”Skaidrs” -  mierīgi noteica tā, kas vienmēr ir mierīga. Viņu sauc interesanti. Bet vienalga interesanti, kas man to iečukstēja ausī?... viņa nodomāja un atkal nemaz nemainoties palika mierīga.

„Kas notiek?” - ieradās tas, kuram visādi pienākumi. Viņš visu laiku to vien darīja, kā no kaut kurienes nāca un tad atkal kaut kur aizsteidzās. Un nevarēja saprast , vai viņš dodas uz priekšu vai nāk atpakaļ?... Ko es esmu palaidis garām? Viņu bija pārņēmusi tāda kā interese, jo viņam vienmēr bija licies, ka viņš visu un vienmēr paspēj.

„Šeit kaut kas ir mainījies” - viņš noteica. „Man obligāti tas jānoskaidro. Obligāti… obligāti… obligāti…” Bija arī citi vārdi, ko viņš vienmēr noteikti lietoja. Jā, arī noteikti… noteikti… noteikti…, bet ne vienmēr viņš lietoja vārdu – jānoskaidro. Tā arī šoreiz viņš noteikti visu būtu noskaidrojis, ja vien spurdzošais interesanti… interesanti… nebūtu pārņēmis arī viņu. Un tāpēc neviens vairs neko nejautāja, arī tas kas vienmēr jautā. Šoreiz viņš tikai kā papildinādams notiekošo piebilda  - „ja jau ir kļuvis interesanti, tad kāpēc mēs nedodamies tālāk?” Un laikam paradums nebūtu paradums, vai kā savādāk, bet jautājuma zīmi viņš tomēr galā pielika!

Vai tā ir čalošana? Nē tā ir spīdēšana. „Muļķības” - nodomāja tas, kurš tikko uzdeva jautājumu, pats tūlīt atbildēja un tad arī pats nosprieda ka tas ir muļķīgi.

Muļķīgi vai ne muļķīgi, bet tik tiešām tur kāds bija. Viņš bija un izbija. Nē, tomēr laikam nebija. Un te pēkšņi – „man prieks jūs redzēt!” Vai tāpēc, ka pēkšņi, vai kādēļ citādi, bet visi atbildēja – „mums arī prieks”! Atbildēja laikam vairāk tāpēc, ka tas bija patīkami, nevis tāpēc, ka pēkšņi. Un tiešām visi bija kādu satikuši un sasveicinājušies.

„Skaidrs”… atkal mierīgi noteica tā, kura vienmēr mierīga. „Man arī skaidrs” – uzreiz iejaucās, tas, kurš vienmēr iejaucās, pats uzdod jautājumus un pats atbild. Ja pirmīt visiem kļuva interesanti un viņu sauca interesanti, tad tagad, ja visi ir kļuvuši priecīgi tātad viņu sauc priecīgi. „Loģiski taču”… viņam beigās izspruka kaut kur dzirdēta frāze.

„Tagad…? Pirmīt…? Kur es tikko biju? Ko es atkal palaidu garām?” „Nekur tu nebiji. Un neko tu garām nepalaidi. Viss ir tepat uz vietas. Tevi vienkārši pienākumi sauc.” „Kā tas ir, ka mani pienākumi sauc? Kā es pats sevi varu kaut kur saukt?” „Ē… Ē… iejaucās tas, kas vienmēr iejaucās un vienmēr pats uzdod jautājumus … neuzdod jautājumus manā vietā!”

„Tas taču ir vienkārši – tu pats sevi pasauc, tad tu kaut kur ej, pats nekur neaizej un tev liekas, ka tu kaut kur esi bijis – viss ir vienkārši!”

„Tā, tā”… atkal iejaucās tas, kurš vienmēr iejaucās… „es pagaidām nezinu kā sauc mani, bet nojaušu, kā sauc to kam pienākumi. Un tikai loģiski būtu, ja tevi sauktu vai nu vienkārši, vai nu viss. Mani sauc – viss ir vienkārši”… atbildēja tas, kurš ir vai nu vienkārši vai nu viss. „Un arī tas ir loģiski un pat ļoti prātīgi”… noteica tas, kurš vienmēr iejaucās, uzdod jautājumus, pats atbild. Tā arī viņš pieklusa neko vairāk neturpinādams. Varbūt viņš sāka nojaust, kā sauc viņu pašu, varbūt?! Tas būtu tikai prātīgi no viņa puses.

„Jā… jā… man jau tā likās”, mierīgi novilka tā, kura vienmēr mierīga. Tikai šoreiz viņa nevarēja saprast vai atkal to kāds iečukstēja ausī, vai viņa vienkārši to zināja. Un ja jau vienkārši, tad tikai loģiski būtu… . Bet lai nu paliek, jo ne jau nu viņai bija tas, kas loģiski. Drīzāk viņa vienkārši to zināja.

„Hei…” atskanēja sauciens. Un atkal klusums. Tad atkal… „hei!” Un atkal nekā. Nu tā gluži nevar teikt ka nekā. Ātri pāriedams citā vietā, tam, kuram visādi pienākumi, atkal uzsauca… „hei!” un atkal ātri pārgāja citā vietā.

„Jautājumu nav…” teica tas, kuram parasti bija daudz jautājumu. Viņš laikam mēģināja, kā tas ir, kad sauc pats sevi, bet nekā loģiska es tur neredzu. Vārds loģiski viņam bija labi iepaticies, tāpēc loģiski, ka viņš sāka bieži to lietot.

„Man gan patīk…” teica tas, kurš vienmēr sveicinās. Tas taču sāk palikt smieklīgi. Tā mēs varētu vai visu pasauli sasmīdināt.

„ Interesanti, kā tas izskatītos, ja visa pasaule sāktu smieties…” teica tā, kas pati arī izskatījās interesanti.

„Tad kad ir smieklīgi, tad viss sāk palikt slapjš, jo kāds apraudās…” skaidroja tas, kurš vienmēr sveicinās. Paliek slapjš un sāk kratīties vai otrādi un secībai šajā gadījumā nav nekādas nozīmes. „Un nu pagaidām es arī neredzu nekādas loģikas…” iejaucās tas, kurš vienmēr iejaucās un kā noprotams, jau vienmēr lietoja vārdu loģiski. „Bet man radās jautājums, kas tikai būtu loģiski…, vai vienmēr, kad paliek slapjš, kāds apraudas un vai tas vispār ir smieklīgi?”

„Nūū…” novilka tā, kura izskatījās interesanti… „tas jau sāk palikt neinteresanti. Tā ir vienmēr, kad kāds sāk uzdot pārāk daudz jautājumus, vai pārāk daudz sāk domāt”.

„Jā, tieši tad arī apraudās”, mierīgi piebilda tā, kura ir mierīga un kas nekādi nevarēja atcerēties, vai ir ņēmusi, vai nav ņēmusi, jo viņa taču bija apņēmusies.

Pa to laiku kamēr viņi tā čaloja, „Hei!” bija pieklusis. Kārtējo reizi tas, kurš vienmēr kaut kur steidzās, bija devies prom, lai pēc tam varētu nākt atpakaļ. Laikam ar sevis saukšanu nekas prātīgs nebija sanācis. Varbūt viņš aizgāja apskatīties uz kurieni viņš iet, lai pēc tam zinātu no kurienes ir atnācis? Var būt! Bet tikpat labi viņam varētu būt arī citi pienākumi…

Kā ir patiesībā, neviens nezināja un neviens par to vairāk nerunāja. Laikam vienkārši bija aizmirsuši par ko runāja… piebilda tas, kuram viss ir vienkārši.

Kaut kā tā interesanti bija sanācis, jo tieši tā, kas izskatījās interesanti, sēdēja blakus tai, kas apņēmusies. „Tu vienmēr esi tāda mierīga”… vaicāja tā, kurai viss likās interesanti. „Interesanti vai tas tā ir vienmēr?” „Jā, tā tas ir vienmēr, kamēr es sevi atceros.”  „Interesanti… interesenti…” turpināja tā… nu tā, kurai interesanti. „Tā… tā… loģiski būtu… „ iejaucās tas, kas vienmēr iejaucās, ka ir arī tad, kad tu neatceries. „Jā… „ mierīgi tā, kas mierīga. „Un ko tu neatceries?” Jautāja tas, kurš vienmēr jautā.

„Vienu vārdu. Es nevaru atcerēties vienu vārdu.”

„Interesanti, vai tā, ka pilnīgi neatceries?”

„Nu tā, ka pilnīgi gluži nav. Kaut ko es atceros.”

„Nu… nu…, mēs taču varam domāt loģiski. Saki… saki…” .

„Bija kaut kāds Pinta vai Inta”.

„Pinta ir tad, kad kaut ko slapju ielej, tad saka pinte”, sveicinādamies teica tas, kas vienmēr sasveicinās. Laikam viņš zināja visu, kas paliek slapjš gan augšā, gan apakšā. Jo var taču gadīties visādi.

„Jā… jā… es arī vienreiz mēģināju. Man bija interesanti un es pamēģināju. Līdz slapjumam gan es netiku, jo palika neinteresanti.”

Kā par brīnumu, tam, kuram vienmēr ir jautājumu un kurš vienmēr iejaucās, par šo nebija nekas sakāms. Viņš laikam tādos brīžos bija nolikts gulēt? Viņš tikai noteica – „Inta ir Inta… tas ir loģiski, bet kas ir Pinta…?” Šis jautājums priekš viņa palika neatbildēts, jo arī nekādas loģikas tajā nebija. Priekš viņa viss, kas bija neloģisks – vienkārši nebija. Varbūt viņš to bija iemācījies no tā,  kuram viss ir vienkārši.

„Nē…” iebilda tas, kuram viss bija vienkārši. Tu vienkārši neesi to mācījies! Būsi kaut ko izlaidis.

„Jā… arī es ja paliek neinteresanti, vienmēr to izlaižu…” mierināja tā, kurai vienmēr viss ir interesanti.

Bet arī šeit nesaskatīdams nekādas loģikas – „kā var būt neinteresanti, ja viss ir interesanti…?” Un tā tas varētu turpināties ilgi, ja vien kādam nesagrieztos no tā visa galva un viņš vienkārši neaizietu gulēt.

Arī tas, kuram viss ir vienkārši, piekrita. Jo viss taču bija vienkārši. Bija pienācis vakars!

Kā sauc to, kura vienmēr ir mierīga?

Kā sauc to, kurš vienmēr ir steidzīgs?

Kā sauc to, kurš vienmēr domā un uzdod jautājumus?

Kā sauc to, kurš čukst ausī?

Kā sauc tos, kuri visus pavada?

Kā sauc to, kurš vienmēr sveicina?

Kā sauc to, kuram viss ir vienkārši?

Kā sauc tos, kuri visu šo raksta?

Un kā sauc tos, kuri visu šo lasa?

Varbūt stāsts? – varbūt un varbūt bērniem?

Varbūt grāmata? – varbūt un varbūt pieaugušajiem?

Tā tiešām var būt!