Bungu tapšanas un tapināšanas stāsts
Kur, kad, kā un kāpēc vispār top bungas? Droši vien cik bungu meistaru, tik atbilžu, bet kā ir ar mums - Šambungām, mēģināsim aprakstīt.
Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu tapšana ir Laikā ielikts nodoms (jeb programma) – iziet šo procesu pilnībā un pēc iespējas daudzveidīgāk, no dažādiem starta dēlīšiem, pa dažādiem ceļiem. Un, kad šāds nodoms (ja tas saskan ar kosmisko programmu) ir izteikts, tad vairs nekas nav mākslīgi jāmeklē vai jārada, tad dzīve pati piedāvā šīs iespējas, jāprot tās tikai saskatīt, atpazīt un pieņemt.
Kad, kā un kur? Īpašas mēness fāzes, zvaigžņu stāvokļus vai vēja virzienu negaidām, kaut arī vienmēr izrādās, ka arī šie apstākļi ir katrām bungām visatbilstošākie. Topam tad, kad mums ir no kā tapt – kad mednieki sagādā ādas. Process sanāk tāds ciklisks – kamēr ādu nav, mūsu meistari gatavo riņķus nākamajām bungām un sapucē esošās – veido rokturīšus, piemeklē vālītes, pin somiņas un visādi citādi piešķiram mums atbilstošu raksturu. Savukārt, kad ienākas ādas, tad sākas to izvērtēšana – cik daudz un cik lielas bungas no tām sanāks, mērcēšana, ģērēšana un citi priekšdarbi, kuri, atkarībā no konkrētas ādas īpašībām, uzglabāšanas un klimatiskajiem apstākļiem var ieilgt no pāris dienām līdz pat mēnesim. Kad āda ir gatava, notiek tas, ko tad arī sauc par „bungu taisīšanu”. Āda tiek piegriezta atbilstoši riņķa izmēram, uzvilkta un nostiepta. Pirms tam gan ir jāizlemj, kāds būs bungu dizains - lai atbilstoši tam izveidotu caurumus, savērtu sagatavotās ādas strēmelītes virves nostiepšanai vai citus knifus. Lai cik tehniski viss iepriekšierakstītais arī neizklausītos, šis process ir radošs un aizraujošs, jo nav divu vienādu šambungu un nav divu vienādu to tapšanas stāstu.
Kad bungas ir uzvilktas, seko maģiskākā daļa – mūsu žāvēšana. Kāpēc šis process ir maģisks? Tāpēc, ka tikko uzstieptas esam gaišas (pelēcīgi baltas), bet žūstot iekrāsojamies unikālā, sev vien raksturīgā krāsā. Bet galvenais – sākam SKANĒT! Un kāda būs mūsu balss, vibrācija un pēcskaņa - to nekad nevar paredzēt. Tāpēc žāvēšanas un skaņas sagaidīšanas un radīšanas rituāls patiesi ir brīnumu un pārsteigumu pilns!
Līdz šim esam tapušas „pa vaildīgo” – mūsu „darbnīcas” atrodas mežā, pļavā, upmalā, un Figvamā. Apstākļi, darbagaldi un instrumenti tiek uzburti no tā, kas ir pa rokai. Protams, bez laba naža, šķērēm un striķa neiztikt, bet pēc būtības meistari pieiet šim procesam radoši. Lielākā daļa esam tapušas un ieskandinātas Pokaiņu mežā, tā teikt, pie namdurvīm (telts ieejas), bet kādas par savu rašanās vietu var dēvēt arī Daugavmalu Ikšķilē. Visas esam žāvētas dabā - pie ugunskura un/vai saulītē. Dažas tapšanas gaitā esam aplaimotas ar pilnmēness gaismas maģiju, kādas piedzīvojušas vasaras negaisa nakti, kādas lielu karstumu, vēl kādas – lielu aukstumu. Ir bungas, kuras žāvētas aktīvi – turot pie ugunskura un vienmērīgi grozot, bet citas pie ugunskura vērojušas to darinātāju citus darbus – malkas skaldīšanu, taku tīrīšanu vai jaunu bungu gatavošanu, klausījušās dziesmas un sarunas.
Šie dažādie apstākļi un noskaņa padara mūs atšķirīgas citai no citas, katrai no mums ir savs stāsts. Bet viens mums ir kopīga – mēs visas topam ar prieku, aizrautību un rotaļīgumu, bet tajā pašā laikā ar atbildību, precizitāti un pārliecību.
