Bungu darbnīca "Vēlmes vs.Vajadzības"

Ne vienmēr mūsu (iedomātās) vēlmes atbilst mūsu (patiesajām) vajadzībām. Mēs, Šambungas, atkal un atkal pārliecināmies par šīs sentences patiesīgumu. Ādas, no kurām topam, “atnāk” un “nobriest” dažādos neparedzamos veidos un ātrumos. Iepriekš nevar izplānot ne mūsu skaņas tembru, ne vibrāciju plašumu un dziļumu, pat ne mūsu izmēru. Mēs nākam no dabas un topam dabīgā ceļā, un meistaram ir jābūt varošam paļauties dabas likumsakarībām un līdzdarboties tām. Ejot šādu ceļu, rezultāts vienmēr būs patiesi vajadzīgais, pat ja iedomātā vēlme vai iecere bijusi citādāka.

Paļāvība un līdzdarbošanās ar dabu diriģēja arī šo bungu darbnīcu. Kurzemniece Inga un zemgalietis Gaitis ir domubiedri, kuri darbojas pirts pasaulē. Ejot šajā sfērā arvien dziļāk, abi nonākuši pie bungām, precīzāk – pie vajadzības paši tās darināt. Domāts – darīts! Ādu sadabūšanu un sākotnējo apstrādi uzņēmās Inga, kā allaž mūsu darbnīcās, Laura telefoniski iedrošināta un atbalstīta, lai jau pēc dažām dienām tās (ādas) mērotu tālo ceļu no Aizputes caur Ķekavu uz mūsmājām, lai taptu par bungām.

Un te nu risinājās “Vēlmju vs. Vajadzību” stāsts. Gan Ingai, gan Gaitim šurpbraucot bija skaidra vīzija, kādas bungas viņi vēlas. Inga bija iecerējusi vidējo zvaigžņu riņķi, Gaitis – lielo saules riņķi. Arī ādas jau bija savā starpā “sadalītas” – stirniņa Ingai , kaza Gaitim.

Interesantumi sākās ar Gaiti. Piemērīdams uz galda izklātajai ādai riņķus šā un tā, viņa “čujs” jebšu sirdsbalss skaidri norādīja uz gludo riņķi, bet prāts jau tik viegli nebija gatavs atteikties no savām vēlmēm. Kādu brīdi šis iekšējais dialogs risinājās tik spraigi, ka bija jūtams pat ārēji, līdz sirdsbalss uzvarēja. Gludā, tumšā riņķa kontrasts ar gaišo kazas ādu bungām piešķir maģisku perfektumu.

Ingai gāja vēl interesantāk. Izvēlējušies riņķi un sākuši līdzināt un stiept ādu, abi – meistars un meistarīgā mācekle – acis vien ieplēta. Caurums ādas pašā viducī! Tā var gadīties, jo vasarā pūšanas procesi notiek straujāk un nevienmērīgāk. Un labāk, ka āda parāda savas vājās vietas bungas gatavojot, nevis bungojot. Njāāā…. Vidējās bungas vairs nesanāk… Un vēl prāts jānomierina, ka acīmredzot dzīve piedāvā ko labāku par viņa vēlmēm. Tā arī bija. Tapa mazās bungas. Darbs bija filigrāns, jo izmantojamais ādas aplis bija mazmazītiņš. Visi klātesošie, pat bildētāja/rakstītāja radīja un iejutās īpašā, juvelieru, naudas zīmētāju, neiroķirurgu un līdzīgu smalku darbu veicēju noskaņā. Bet kas pa rezultātu! Bungas “uztamborējās” karaliski smalkas kā mežģīne! Patiesais Ingas prieks un gandarījums lieliski ilustrē, ka, ja vien izdodas uzskaņoties uz dabas frekvencēm, tad vienmēr notiek pa īstam vajadzīgais!

Kaut arī abi – Inga un Gaitis – darbojās čakli un raiti, laiks skrēja vēl raitāk. Abas jaunās bungas savu mājupceļu uzsāka, kad saule jau virzījās aiz kalna. Uz Kurzemi devās arī lielais riņķis, jo Ingai ir vēl viena stirniņas āda un varēšana savas lielās bungas uzburt pašai, savās mājās. Kad pienāks vajadzīgais laiks.

Bet mēs, Šambungas, zinām, ka jo mazāk ap mums un mūsos liekā, jo retāk izveidojas pretruna starp vēlmēm un vajadzībām. Ikvienam ir iespēja vēlēties to, kas viņam ir vajadzīgs!