Visu Peļu Peles stāsts

Reiz ne tik senos laikos kādā skaistā Latgales pļavā dzīvoja daudz dažādas peles – lielas un mazas, tievas un apaļīgas, žirgtas un lēnīgas. Viņu vidū izcēlās Visu Peļu Pele. Kamēr pārējās domāja un uztraucās galvenokārt par un ap ēšanu – ko ēst šodien, kā sagādāt krājumus ziemai un kā paglābties no vanagiem, lapsām un citiem peļu ēstgribjiem, Visu Peļu Pele mīlēja tā drusciņ vairāk pavērot, pasapņot un pafilozofēt. Bet galvenais – viņa zināja, ka brīnumi nav nekas mistisks, kas patvaļīgi nokrīt no debesīm visnegaidītākajā brīdī, bet gan likumsakarīga dzīves īstenība jebkuram, kurš ir sadzird intuīcijas balsi un saredz zīmes. Ka maģija ir māka jebkuru situāciju izdzīvot vislabākajā tās versijā, un galvenais – šī prasme ir trenējama. Protams, arī Visu Peļu Pele, tāpat kā pārējās, rūpīgi vāca graudiņus, sēkliņas, miziņas un kātiņus un stiepa tos pilnajos vaigos uz pazemes alu un eju valstību, lai ziemā būtu ko ēst. Bet paspēja arī vērot, kas notiek apkārt un pamanīt pļavā savādu rosību, jaunas skaņas, smaržas un enerģijas. Kaut kas čaloja, kaut ko zāģēja, skaldīja, būvēja un pat bungoja! Iedzimtā piesardzība gan viņu atturēja no tūlītējās tuvošanās interesantajai vietai, bet šaubu nebija, ka īstais brīdis pienāks īstajā brīdī.

Un te kādu rītu novembra pirmajās dienās peļu valstības alu ieejas aizsedza bieza sniega kārta. Ak vai, uzvirmoja satraukums un nemierīga rosība – ziema atnākusi negaidīti agri, krājumi vēl nav pietiekamā daudzumā! Ko nu? Tika sasaukta peļu sapulce, kurā vaimanas mijās ar risinājumu meklējumiem. Ko tik neizdomāja! Kāda cienījama izskata pele, ik pa brīdim uzstumdama brilles augstāk uz deguna, ieteica izvilkt kvadrātsakni no visu graudu, sēklu un miziņu summas, izdalīt to ar peļu skaitu un vēl pareizināt ar ∏ (“Pī”, jo peles taču tā saka!). Kāda cita varen muskuļota pele, cilādama lazdu skaru hanteles, aicināja pārējās saprast acīmredzamo – jo lielāka masa, jo vairāk kaloriju nepieciešams, lai to uzturētu – un sadalīt krājumus, ņemot vērā tieši šo faktoru. Kāda aktīva peļu mamma, kuras priekšautā ieķērušies astoņi pelēni, apelēja pie pārējo goda jūtām – sak, daudzbērnu ģimenēm priekšroka. Tādā noskaņā sapulce turpinājās stundu pēc stundas. Katrai pelei bija sava taisnība, bet visām vienoties kopīgā patiesībā neizdevās.

Visu Peļu Pele šajā visā klausījās, ar katru brīdi kļūdama aizvien klusāka un domīgāka. Viņa saprata, ka šeit neradīsies neviens risinājums, kas uzlabotu esošo situāciju un nākotnes prognozes. Gribējās ieelpot svaigu gaisu. Tāpēc mazās roķeles un asie zobi sāka rakt. Sniega sega bija bieza, bet mazās drosminieces alkas pēc svaiga gaisa un dienas gaismas deva spēkus. Līdz beidzot – urrā! Gaisma! Izrāpusies virszemē, Visu Peļu Pele aplaida skatienu visapkārt, lai atrastu vietu, kur mierīgi apdomātu turpmāko. Un te viņa ierauga lielu māju. Pēdējo dienu rosībā par interesantajiem notikumiem pļavā viņa bija piemirsusi. Bet te – māja, kurai pat dūmi kūp no skursteņa! Tātad ir gan siltums, gan ēdamais. Visu Peļu Pele saprata – tagad! Tagad ir īstais brīdis īstajam brīdim! Doties ekspedīcijā – izpētīt, kas tie tādi te pļavā sanākuši un ko viņi te dara.

O! Māja celta no malkas pagalēm! Kur vēl ērtāka iekļūšana – kā pa trepītēm – dip, dip, dip – augšā, ahā, pažobele aizpakota ar siltināmo materiālu, bet tam tak viegli izgrauzties cauri, turklāt jāaizbāž kāds kumšķis aiz vaiga, noderēs! Vēl tik dip, dip, dip – pa pagalēm lejā un iekšā ir! O! Kas pa pārpilnību! Gan ēdamais cik uziet – pietiktu visām pelēm visai ziemai, un vēl visādi kamolīši, striķīši, poroloniņi un citi celtniecības materiāli – tur tak veselu peļu karaļvalsti varētu izbūvēt! Tā, bet kur tad tie, kas te dzīvo? Ahā, tepat māja iecelta telts, kur šie guļ. Nu ja, var jau saprast, grīdas nav, putekļi un smiltis iet pa gaisu, krāsns jau norimusies, pārāk silti nav, turklāt visādiem grauzējiem tik viegli iekļūt – teltī noteikti mierīgāk. Izpētījusi visus kaktiņus, pa ceļam paķerdama aiz vaigiem šo to no galda un instrumentu kastes, Visu peļu pele dip, dip, dip, dap, dap, dap – pa to pašu ceļu žvikt - ārā no mājas un atpakaļ uz peļu valstību.

Uzzinādamas jaunumus un pacienājušās ar gardumiem, peles vienā balsī slavēja drosminieci. Bet vienlaikus arī bažījās – vai viņa vispār zina, ko dara Cilvēks? Viņš uztaisa tādu stiepļu veidojumu un iesprauž tajā vislielāko gardumu – siera vai speķa gabaliņu. Kad pele šo kārumu jau satvērusi, stieples saslēdzas tā, ka ārā vairs netikt un gals klāt! Viņas nu gan tajā mājā nespers ne soli un neiesaka to darīt arī Visu Peļu Pelei. Tad jau labāk lai paliek viss kā ir, gan jau kaut kā izvilks līdz pavasarim. Bet Visu Peļu pele tomēr ticēja savai intuīcijai, kas teica – šis nav tāds gadījums, šie nav tādi cilvēki. Vēl intuīcija čukstēja, ka viņa nav arī tāda pele, kas bez apdomā nozog visu, kas nekustas un sagrauž visu, kas pa rokai. Ja viņa ņems tikai tik, lai palīdzētu pelēm pārziemot, tad cilvēki būs saprotoši.

Tā nu uzsākās Visu Peļu Peles ikvakara gājieni uz lielo māju. Ar apbrīnojami smalku izjūtu viņa sagaidīja īsto brīdi, kad ielavīties mājā  tieši tad, kad teltī nodzisa abi pieres lukturīši un iestājās miegpilns klusums. Tad pele bija klāt. Kā jau sev nosolījusies, nekādus lielos zaudējumus viņa nenodarīja un centās būt klusa klusītiņa. Pēdējais, jāatzīst, pelei neizdevās. Daudzkārt viens vai otrs cilvēks piesardzīgi rāpās ārā no telts, lukturīti spīdinādams, lai atklātu – KO kāds tur TIK SKAĻI grauž! Skaņa tāda, it kā tiktu zāģēts skārds! Lieki piebilst, ka tajā pašā brīdī no peles vairs ne vēsts – acīmredzot viņa sajuta pat domu “tūlīt ceļos un eju skatīties”, lai paspētu nemanāmi nokļūt drošā slēptuvē. Un liela brēka, maza vilna – arī milzu trokšņa iemesli izrādījās smieklīgi niecīgi – mazi robiņi plastmasas trauciņos vai vāciņos, pazuduši pāris riekstiņi vai ledenes un tamlīdzīgi. Vienunakt cilvēkiem atkal ir ko minēt – kas tā pa šļūkāšanu pāri visai mājai? Izrādās, no logu starpām nobirušās silikona putas kāds atzinis savai valstībai par labām esam. Īpaši Visu Peļu Pele bija iecienījusi pannu – uz tās taču allaž varēja atrast cilvēka acīm nemanāmu kāruma gabaliņu. Nelīdzēja pat pannas iekāršana griestos aiz roktura. Tas tikai uzsita jautrību – Visu peļu Pele izpildīja profesionālus akrobātiskus lēcienus no sienas uz pannu un atpakaļ, radīdama gonga skaņām līdzīgu “mazo naktsmūziku”. Bet vienu noslēpumu cilvēks tā arī neatklāja – kāpēc Visu Peļu Pelei tā patīk ziepes un ko viņa ar tām dara. Varbūt mazgājas, varbūt taisa slidkalniņu vai smērē slēpes un slidas? Katrā ziņā, kad bija pazuduši jau vairāki ziepju gabaliņi, nācās tos slēpt skapītī. Garlaicīgi jau nu nebija vis. Bet visu cieņu pelei – pret mums, šambungām, gan viņa izjuta respektu un gāja ar līkumu – gan svaigajām, gan gatavajām. Laikam atpazina mūsos lielākus un stiprākus meža brāļus un māsas.

Tā gāja laiks un gāja ziema. Bija reizes, kad jau labi apradusi ar situāciju un juzdamās kā mājās, Visu Peļu Pele brīžiem tapa redzama cilvēkiem. Kādā tas izraisīja labvēlīgu interesi, kādā – skaļu spiedzienu. Bet visā visumā šie četri mēneši, precīzāk sakot, katra no šo četru mēnešu naktīm, aizritēja tādā neitrālā mūsu visu – peles, cilvēku un šambungu – līdzāspastāvēšanā. Nu jau ir sācies pavasaris un Visu Peļu Pele vairs nenāk uz māju. Ar savu bezbailīgo un pašaizliedzīgo rīcību viņa ir palīdzējusi visām pelēm cienīgi pārziemot, tostarp arī gudrajai grāmatvedei, muskuļotajam spēkavīram un daudzbērnu mammai ar visiem astoņiem pelēniem. Tāpēc viņai ir piešķirts gods un tituls Pati Galvenā Visu Peļu Pele starp visām pelēm. Un ko cilvēki? Priecājas par pavasari, rada gan idejas, gan skaistas lietas un vēro, ko dzīve no viņiem ik sagaida, lai ar prieku to darītu. Un ko mēs – šambungas? Bungojam un gaidām īsto brīdi, lai sastaptu savus saimniekus, tāpat kā Visu Peļu pele sagaidīja īsto brīdi, kad atnākt un kad aiziet.

Daba ir dāsna. Ja katrs ņems tikai tik, cik viņam nepieciešams, daba ar prieku to dos. Visiem – pelēm un cilvēkiem. Cik labi, ka to zināja gan Visu Peļu pele, gan cilvēki pļavā. Pele paņēma tikai tik, cik vajadzīgs pārziemošanai, savukārt cilvēki saprata, ka ne jau viņi ir pļavas saimnieki. Putni, dzīvnieki, kukaiņi, rāpuļi, peles – tie visi pļavā dzīvojuši jau krietni pirms viņiem. Un ja cilvēki būtu mēģinājuši ar stiepļu veidojumiem vai kā citādi cīnīties ar peli VIŅAS pļavā – tas būtu pilnīgi ačgārni, pilnīgi pret būtību un pret visu lietu kārtību. Un ne jau tāpēc cilvēki ienāca pļavā, lai to pārtaisītu, bet gan tāpēc, lai būtu īstajā laikā un īstajā vietā. Un ne jau tāpēc mēs esam šajā Pasaulē, lai to mainītu vai pārveidotu. Šī pasaule jau ir gatava un pilnīga! Mums atliek tajā radīt pašiem savas dzīves un dzīvot tās. Atceroties, kurš te ir īstais saimnieks.

Mazs komentārs pie šī stāsta foto. Sākotnēji šķiet, ka tur attēlota vien sniega kupena. Bet vērīgāk ieskatoties var redzēt, kā Visu Peļu pele vairākas reizes veltīgi mēģinājusi atrast ceļu uz savu alu zem priedes, atkal un atkal “atdurdamās” pret šķērsli – sniegā ieputinātu malkas pagali. Līdz beidzot – urrā – tas izdevies!