Izkliedēto maņu bungu darbnīca

Mums ir piecas maņas, un katru no tām varam “lietot” divos veidos. Ir OPERATĪVĀ redze, ar kuru fokusējam objektu jeb – kā paši saka – to redzam. Un ir IZKLIEDĒTĀ redze, kas nevis fokusē kādu konkrētu objektu, bet glži otrādi – visu “acīmredzamo” izkliedē, šādi mēs skatāmies “nekurienē”, vienlaikus redzot “zaķīšus”, “burbulīšus” un citas formas, saskatot auras ne tikai cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm, bet arī jebkuram priekšmetam.

Un tieši tāpat darbojas visas pārējās maņas – liekot sadzirdēt ne tikai skaņas, bet arī pēcskaņas un  virsskaņas. Just gan konkrētas, ar “objektu” pamatotas smaržas vai garšas, gan arī neaprakstāmas smaržas un garšas nez no kurienes nākdamas. Sataustām kaut ko konkrētu, bet reizēm kaut kas nekonkrēts satausta mūs. Ja šo maņu divējādo dabu piefiksējam, apzināmies, lietojam un attīstām, tad, pirmkārt, ar to palīdzību varam paredzēt notikumus LAIKĀ. Saost nevis pa kilometru, bet pa stundu – ne velti ir teiciens “saost pārmaiņas”. Un otrkārt, attīstot visas piecas maņas, jo īpaši to izkliedētās formas, mēs automātiski iegūstam sesto – nojausmu, intuīciju jeb tautas vārdiem runājot – “čuju, ņuhu, poņu”.

Kāds gan šīm divējādajām maņām būtu sakars ar bungu darbnīcu? Vistiešākais, turklāt tieši šādā secībā – vispirms maņas, pēc tam – bungas. Jo kādā agrā, pelēcīgi slapjdraņķīgā svētdienas rītā kādā viesmīlīgā virtuvē pie tējas krūzēm sapulcējušies bungudarinātgribētāji filozofēja cita starpā arī par maņām. Un uz šī viļņa tad arī pēc brīža ķērās pie darba – bungu darināšanas.

Kā gan tas nācās, ka šoreiz bungu darbnīca notika Vidzemē? Šeit un atkal paldies jāsaka smaidīgajai un rosīgaja Ilzei. Nepagāja ne mēnesis kopš pilnmēness bungu darbnīcas mūsmājās, kad saņēmām Ilzes ziņu – viņmājāsesot trīs briežu ādas un trīs bungudarinātgribētāji. Nu ko – runāts – darīts! Vēl tikai pāris dienas meistars Lauris pina klūgu somu – mājiņu Ilzes bungām (“barters” par daudzajām Vidzemes mednieku brigādes sagādātajām ādām) un taisīja bungu riņķus – visi trīs bungu darinātāji vēlējās zvaigžņu riņķus, no kuriem viens – pat lielo. Un šādi aprīkojušies viss “tabors” – mēs, šambungas, Bungubungas, Lauris un Arnita – sēdāmies busiņā Jēkabā un – aiziet, uz Vidzemi!

Ilzes kuplā ģimene bija ļoti atbildīgi šai bungu darbnības padarīšanai gatavojušies. Vīrs Sergejs un lielais dēls Elmārs divu dien(nakš)u laikā saimniecībā noderīgo lietu šķūnīti bija pārvērtuši iespaidīgā darbnīcā ar (nebaidāmies šā vārda) profesionāļu cienīgiem bungudarināšanas galdiem īpašā slīpumā, lai liekais ūdens notek un satek, kur vajag. Lieliski! Un pati Ilze – i visu trīs briežu ādas atgaļojusi, nodīrājusi un sagatavojusi bungu vilkšanai, i gardu biešu zupu uzvārījusi!

Kas tad bija bungu darinātāji? Mūziķis Andris un ainavu māksliniec Ieva sev gatavoja vidējās briežu ādas bungas, bet Sergejs, Elmārs un Ilze – īpašas bungas no kazas ādas – abpusējās. Uz maza diametra, šaura riņķa āda uzvilkta no abām pusēm un riņķa līnijas vidū sašūta. Kad āda izžuvusi, “atārda” mazu šķirbiņu un saber zirņus, griķus vai citus “grabuļus”, un tad vēlreiz bungas “aizšuj”. Sanāk tādas grabināmas šambungas. Žēl gan, ka lielo brieža bungu darinātāja gongu meistare Dace uz šo darbnīcu netika – bija “aizķērusies” tālās zemēs. Visa darbošanās norisinājās Laura virsvadībā, Arnitas atbalstā, Sergeja un Ilzes četru mazo bērnu uzraudzībā, piedaloties arī četriem suņiem un trim kaķiem. Un protams, sarunās, smieklos un ar izkliedēto maņu treniņa elementiem. To visu vērojām un piefiksējām mēs – Šambungas. Pēc neilga brīža kompānijai pievienojās arī Marita ar meitu Rūtu, kuras pie reizes mums nodemonstrēja skaisti nostieptās un skanošās visas trīs mūsmājās tapušās āzīšu bungas.

Laiks ritēja nemanot, un bungas tapa skaistas – katra darinātāja izkliedēto maņu aktuālākajām niansēm. Andra bungas – kāp kaut uz disko skatuves – gludas, šikas un “popsīgas”! Savukārt Ievas bungu briedītis augšējā stūrī atstājis matainu laukumiņu skaista, lidojoša putna veidolā. Kā smējāmies, Ilzei vēl gaidāms “izkliedēts dialogs: vai es ērglis, vai es gailis?”. Un kazas ādas grabulis izskatījās ļoti simpātisks. Aizsteidzoties stāstam pa priekšu – pēc nedēļas saņēmām ziņu no Ilzes, ka pat tukšas šīs bungas rada īpatnēju, spēcīgu rezonansi – laikam kaut kādi fizikas likumi tur darbojas. Un zirņi esot enerģētiski pa “smagu” tik smalkām bungām, laikam vislabākais būs prosa – radīs maigu lietutiņa skaņu.

Bet tas vēl nav viss. Tā kā Dace ļoti, ļoti vēlējās tikt pie savām bungām, tika nolemts – viņas neklātienē un mūsu klātienē bungām būs tapt! Pēc garšīgajām pusdienām, uzbungošanas un uzdziedāšanas bungu darbnīca turpinājās ar apakšnosaukumu “Trīs vīri laivā un vēl suns”. Jā, jā, Daces bungas tapa galvu reibinošā ātrumā – nu kā gan citādi, ja pie darba ķērušies trīs meistari Lauris, Sergejs un Andris, ja viņus apbrīno un uzmundrina trīs daiļas dāmas Arnita, Ilze un Marita, un ja to visu modri vēro suns! Dace – kā vēlējusies – tika pie lielajām zvaigžņu riņķa brieža ādas bungām, kas gan vizuāli, gan audiāli, gan visu pārējo operatīvi izkliedēto maņu veidā lieliski papildinās viņas Gongu valstību.

Tā lūk! Mēs – Šambungas – sakām lielo PALDIES Sergeja un Ilzes ģimenei par vides radīšanu! Ceram uz vēl kādiem bungu darināšanas un bungošanas kopnotikumiem. Mēs ar lielāko prieku sabungosim ar Ievu viņas Gaismas parkā – varbūt jau būs skaidrs “ērglis vai gailis”? Mēs labprāt klusībā piebungotu Andrim kādā no viņa koncerttūrēm. Un mēs patiesi gaidām tikšanos ar Daci, lai - kas zina – laistos kopīgās gongu un bungu noskaņās. Ak jā, un tieši šobrīd, kopā ar šo stāstu mūsmājās arī top abpusējās, grabināmās šambungas. Ja Ilze grabinās savu instrumentu Amatas novadā, bet mēs – Aglonas novadā, kurā novadā skaņas un vibrācijas satiksies? Lūk, treniņš izkliedētajām maņām!