Bungu darbnīca "Mēs ar brāli kolosāli"
Ir tāda Kolosāla dziesmiņa.
Un mēs, Šambungas, varam apliecināt, ka māsas un brāļi – tas patiesi ir kolosāli! Mūsu ir daudz, bungojam visā Latvijā un vēl tālāk, bet ir tā labā sajūta, ka mēs cita citai ESAM, vienotas neredzamām saitēm, sniegdamas cita citai neuzbāzīgu, gandrīz nemanāmu atbalstu. Un ja vēl reizēm izdodas visām satikties un vienoties bungu unisonā – nu kolosāli!
Arī Edgars un Arturs varētu pastāstīt, cik kolosāli, ka ir brālis, vienalga, cik liels ģeogrāfisks, emocionāls vai garīgs attālums reizēm mēdz šķirt, tomēr tuvas dvēseles sajūta ir allaž klātesoša. Un ko tik visu kopā ar brāli kolosāli var darīt! Gan rūpēties par lielas ģimenes vēl lielāko saimniecību Gaujmalā, gan atceļot uz Foļvaroka ezermalu kādas bungas uztaisīt.
Ceļojums brāļiem sākās interesanti. Kad abi bija pāris nedēļas gatavinājuši un apstrādājuši katrs pa āzīša ādai un gatavi doties pie mums, izrādās – mūsu nebija mājās! Jo mūsu kaut ar raksturiņu apveltītais, bet līdz ar to viedais busiņš Jēkabs atteicās doties tālāk, pirms nebūs saņēmis kārtīgu uzmanības devu. Tā nu brāļu bungu darbnīca aizsākās kādā Latvijas vidienes autodarbnīcā, kur dažādu meistaru bariņš, pieplusojot vēl abus un Lauri, kārtīgi pievērsās prasīgajam spēkratam, precīzāk, tā priekšējā kreisā riteņa gultnim. Kad buss uzsāka ripot, bungu darbnīca varēja ceļot uz savu norises vietu – uz mājām.
“Kur tad tu nu biji, āzīti manu? Latgalē, Latgalē, bundziniek manu”. Abas āzīšu ādas bija kolorīti kolosālas! Viena – baltu kažoku, otra – melnu. Kaut arī kažoki saskaņā ar bungu gatavošanas īpatnībām tika noplūkti, tomēr nojausmu par to toni abas ādas saglabāja – gan krāsojumā, gan arī skanējumā. Tika izvēlēti arī atbilstoši riņķi – Edgars savām “melnajām” ņēma kraukļa melno, bet Arturs “baltajām” – saulaini dzelteno. Abi deva priekšroku lielā izmēra riņķiem.
Bungas tapa naski un viegli, vienlaikus arī mierīgi un nesteidzīgi, jo brāļi tovakar nesteidzās mājup. Laika pietika pat nelielai ekspedīcijai uz mūsmežu pēc kociņiem, kuri, notīti ar smuki krāsainiem dzīpariem pārtapa bungu vālītēs. Darbnīca noslēdzās ar garu vakaru pie ugunskura, kur bungubungu, dziesmu un ģitāras pavadībā abu jaunās bungas ieguva savu krāsu un balsi. Interesanti, ka Edgara melnā āzīša bungas skan noteiktāk, tiešāk un uzstājīgāk, kamēr Artura baltās – noslēpumaināk un niansētāk. Bet abas kopā tās rada pilnu skaņas, noskaņas un pēcskaņas spektru. Redzēs, kādu iespaidu šis duets radīs uz ģimenes saimniecību – kabaču dobēm, trušu simtiem, kazu un aitu izslaukumu, bet galvenais – uz ļoti stūrgalvīgo un nepaklausīgo, bet kolorīto aunu!
Nakti brāļi pārlaida kopā ar savām bungām, lai nākamajā rītā tādā pašā vienotībā sēstos nu jau raiti ripojošā busiņā un dotos uz Daugavpili, lai no turienes uzsāktu garo mājupceļu – caur Rīgu uz Gaujmalu.
Kā uzzinājām pēc pusotra mēneša, bungas ir kolosālas, skan kolosāli, un to duets aunam lika gan nedaudz aizdomāties, bet stūrgalvību pagaidām vēl nav izdzinušas. Skatīsimies, kā ies tālāk, jo arī auna savaldīšanu var attīstīt kopā ar brāli KOLOSĀLI.
