Mājvietas stāsta 2.daļa jeb Silta jauka (jumt)istabiņa
Dzīvesgudri ļaudis mēdz teikt “Svarīgāka par jumta krāsu ir tā spēja dot siltumu”. Nule aizgājusī ziema ir devusi mums iespēju pārliecināties par šo vārdu patiesīgumu.
Kad pērnvasar ieliktais nodoms “Līdz ziemai tikt zem jumta un iekšpus visām (13) sienām” bija realizējies, mēs visi – Šambungas, Lauris un Arnita – varējām atvilkt elpu un ķerties pie citiem darbiem. To netrūka – tika meistarotas daudz jaunas bungas, pītas klūgu somas – bungām un kaķiem :), uzburtas bungu darbnīcas, paši šur tur ciemojāmies un viesus pie sevis uzņēmām. Fokuss no mājas un tās labiekārtošanas darbiem tika noņemts, un mūsu labā māja pret to neiebilda. Kāda tad ir laba māja? Tāda, kurā ir silti šī vārda visās nozīmēs. Tieši tā arī ziemojām – zem silta jumta pie siltas krāsns siltā jaukā bariņā – Šambungas un to meistari.
Un tomēr. Citus darbus darot, domas pamazām aizklīda no “jumta spējas dot siltumu” uz “tā krāsu”, precīzāk sakot – pie istabiņas un jumtistabiņas. Jau vasarā, sēžot pļavā vietā, kur taps māja un sapņojot, kur kas tajā atradīsies, abi bija vienisprātis – cik forši būtu tāda kā terasīte zem jumta, tāda pusjumtistabiņa, un tur guļvieta – tuvāk zvaigznēm. Un nu, garajos ziemas vakaros, aizvien vēl guļot teltī (telts, protams, mājā), šīs domas un sapņi atgriezās. Bet ceļš uz “tuvāk zvaigznēm” ieilga visas ziemas garumā un vēl nedaudz.
Terasīte jumta stāvam gan tapa kopā ar mājas sienām. Vienīgi tās konstrukcija joprojām nebija piemērota dzīvošanai. Trim pamatbaļķiem tāpat vien, bez stiprināšanas bija pārmesti dēļi, uz kuriem vietu pamazām ieņēmis skapis, precīzāk – kastes un maisi, sakrauti cits uz cita. Uz šo skapi veda Laura meistarotās trepes, kuras viņš izmantoja mājas būvniecībā. Uz šādām meistartrepēm noturēties spēja vien īsts meistars – Lauris. Arnita nesajutās pietiekami augstā līmenī, lai uz tām pakāptos, toties viņa pārzināja skapja saturu, kādas krāsas maisiņā vai kastē kas atrodas. Tā nu gandrīz ik dienu tika veikts pasākums “kaut kas ir nepieciešams no skapja”. Lauris, balansēdams uz meistartrepēm, pēc Arnitas norādēm mēģināja noorientēties pustumšajā skapja valstībā un atrast vajadzīgo lietu. Var to saukt arī par savstarpējās saprašanās treniņu. :)
Tā no dienas dienā pamazām izkristalizējās patiesās interjera vajadzības un tas, kā māju iekārtot racionāli, funkcionāli, acīm tīkami un galvenais – saglabājot tās dabisko būtību. Lai arī mājas iekšpusē esošais būtu gatavots no tā, ko dod daba. Un daba dod visādus interesantus, nestandarta alksnēnus un vītolēnus, kurus daudzviet un daudzi, tīrot mežus, vienkārši dedzina. Bet ne šeit un ne šie! Šādi visādi izliekti baļķēni ir mūsmāju interjera odziņa.
Bet nu par visu pēc kārtas.
Viss šis iekšdarbu process pamazām sākās jau ziemā – ar krāsns mūrīša apdari. Mājvietas stāstā mūrīša pastāsts beidzās ar to, ka cauruļu vijums, kurā plūda siltais gaiss, tika viscaur iemālots, izveidojot tādu kā milzu maizes klaipu. Un nu šis māla klaips tika ierāmēts baļķu rāmī, un tā virspusē izveidota baļķēnu redeļu grīda. Lai ērti uzkāptu uz šīs siltās māla-koka muguras, no tādiem pašiem nestandarta baļķiem tika izcirsti pāris pakāpieni. Nu te var gan sēdēt, gan apgulties, gan (un tas, jāatzīst šoziem notika visbiežāk) visās bļodās un spaiņos kausēt sniegu – drēbēm, traukiem, matiem. (Maza reklāmas pauze – mazgājiet matus izkausētā sniegā, un tie kļūs gludi, mīksti un spīdīgi pat bez kondicioniera lietošanas)!
Dienām kļūstot garākām, pamazām tika uzlabots ceļš uz jumtistabiņu, tobrīd vēl skapi. Ērtie un stabilie pakāpieni un kāpņu laukumiņš nu arī Arnitai ļāva tam piekļūt. Bet telts sezona turpinājās… Arī tad, kad gan astronomiski, gan meteoroloģiski jau bija iestājies pavasaris. Līdz ar silto un saulaino laiku visas domas aizlidoja pie āra darbiem – malkas, meža, mauriņa, figvama priekš pasākumiem un spēka apļa priekš rituāliem. Nez kas un cik no visa šī būtu iesākts un paveikts, ja ne marta pašā pēdējā dienā… laiks apmeta kūleni un uzsniga sniegs! Ieplānotie darbi uz kādu dienu jāatliek. Bet ko darīt šodien? Ak jā, varētu pieķerties jumtistabiņai. Domāts – darīts! Žik-žik, un pāris dienu laikā ne tikai sniegs nokusa un pavasaris atkal guva virsroku, bet arī svinīgi tika iepakota telts. Sapnis piepildījies – guļvieta tuvāk zvaigznēm, tuvāk jumta kārklu pinumiem (mēģinājums izsekot tā labirintiem darbojas kā labs iemigšanas līdzeklis) un tuvāk pērkona dārdiem. Jā, jā, ja vienas dienas rītā vēl vij sniegs, tad jau nākamās dienas vēlā vakarā un naktī – zibens zibsnīja un pērkons dunēja kā siena laikā! Laiks vēlreiz meta kūleni!
Pēc šīm negaisa “iesvētībām” Lauris vēl vairākas dienas “taisīja mākslu” – no jau pieminētajiem nestandarta baļķēniem tapa trīs īsti skapji, letes, plauktiņi, terases, kāpnes un to margas, bet pašā mājas centrā - balkoniņš, kurā sēžot stāsti tā vien paši stāstās un rakstās. Viss šis “ansamblis” veido savdabīgu, šķietami kustīgu, pat dejojošu labirintu, vienlaikus saglabājot caurredzamību, plašumu un mājas vienumu. Īsts fantāziju – pasaku namiņš. Nebrīnīsimies, ja rūķi, hobiti un citi teiksmainie līdziemītnieki nāks aizņemties kādu ideju saviem mājokļiem.
Mājvietas stāstā vēl tikai pats punkts uz “i” gaida siltāku laiku – pašā mājas vidū virs balkoniņa taps tornītis ar lodziņiem – lai patiesi varētu redzēt tās zvaigznes, kurām tuvāk te visu ziemu cēlāmies.
Ak jā, un grīdu mums joprojām nav. Kaut tuvāk zvaigznēm, tomēr joprojām baudām šo unikālo dabas un dzīves dāvanu – DZĪVI UZ ZEMES.
