Lielo dienu stāsts domās un darbos
“Laiks visu pārvērš, visu maina…” – tā uzsākam vienu no savām bungdziesmām. Jā, uz zemes valda Laiks. Laiks visu rada, visu audzē, visam ļauj ziedēt un nest augļus, un arī visu pārvērš, visu maina. Pats būdams netverams, neizskaidrojams un pat it kā nereāls, Laiks būtībā ir vienīgā patiesā realitāte. Tas pastāv ārpus visa, pāri visam, vienlaikus ietverot visu. Visu, ko saucam par dzīvi. Un ikviena mūsu dzīvi ietekmē dažādi Laika ritmi, vienalga, zinām mēs to, vai ne. Nezināšana neatbrīvo no šīs ietekmes, savukārt zināšana dāvā iespēju katram pašam būt savas dzīves radītājam, modernāk izsakoties, programmēt savu nākotni vēlamā veidā un virzienā. Līdzdarbojoties ar Laika ritmiem, protams. Tā tad arī ir MAĢIJA – nevis kādas specifiskas prasmes, pieejamas vien izredzētajiem vai iniciētajiem, bet varēšana būt īstajā laikā, īstajā vietā un veikt īstās darbības, lai sasniegtu īsto rezultātu.
Arī mēs to esam piedzīvojuši un turpinām piedzīvot – savas dzīves maģiju. Nupat esam cienīgi izpildījuši un piepildījuši vienu no pašieprogrammētajiem cikliem – līdz ziemai šeit, pļavā, uzbūvēt māju un pārziemot. Sekojot Laika norādēm, to, kas sekos aiz pārziemošanas, konkrēti neformulējām. Kurinājām krāsni, silti ģērbāmies, taisījām bungas un citus brīnumus, ik pa brīdim aizvedām kādas bungas saimniekam vai uz kādu to darbnīcu. Bet visam pāri – pētījām Laiku sevī un sevi Laikā, lai īstajā brīdī spertu īsto nākamo soli vai soļus.
Tuvojās Lielā diena – Pavasara saulgrieži. Dabā šajā laikā sēkliņa, kura jau skaidri zina, kas, kāds, cik liels, smaržīgs un garšīgs no tās izaugs, iekrīt zemē un sāk augt. Cilvēka dzīvē – izsapņota, izlolota un noformulēta ideja pārtop nodomā un tiek ielaista vidē uz realizāciju. Un parasti gandrīz uzreiz vide dod savu atbildi – kādu zīmi, ka “pasūtījums pieņemts”. Tā notika arī ar mums. Trīs dienas pirms šī gada astronomiski un astroloģiski izrēķinātā Pavasara iestāšanās mirkļa, kad Saulgriežu spēka enerģijas jau virmoja gaisā, runājāmies, ko darīsim Lielajā dienā, ko – pavasarī un vasarā? Vai iesim cilvēkos, vai cilvēki nāks pie mums? Tūlīt saņēmām vides ziņu – vispirms padebeši iekrāsojās violeti un nobungoja… nē, ne Šambungas… Pērkons! Marta vidū! Nākamā vides ziņa nāca telefona zvana veidā – aicinājums kopā ar draugiem bungotājiem iebungot Lielo dienu un Ainavu krauju Amatas krastos. Nu ko – bungo pērkons, bungojam mēs. Esam pārziemojuši. Laiks doties tālāk!
Sergeja un Ilzes mājās kā allaž valdīja prieks un “ņigu-ņegu”. Sastapām savus bungu darinātājus, bungotājus, un mūs iepriecināja arī jaunas sejas. Daudz foršu bērnu, aktīvu suņu un laisku kaķu. Bet visvairāk – bungu. Īpaši jāpiemin Sergeja jaunākais meistardarbs – celma bungas. Brieža āda no abām pusēm apvilkta dobtam celmam. Nebrīnīsimies, ka šo vareno skaņu un vibrāciju sajutīsim arī šeit – trejdeviņu novadu attālumā!
Tā nu visi kopā skaistajā Ainavu kraujā, kur skatam paveras galvu reibinošs plašums, piedzīvojām Lielās dienas Notikumu. Dziedot, bungojot un vienkārši skatoties ugunskura liesmās, katrs savu sēkliņu atdevām zemei – savu izauklēto sapni aizlaidām Pasaulē. Lai notiek un lai top! Brīžam sportiskā solī, ar interesi vērojot mūsu Saules gada modeli – gadskārtu apli, garām aizsoļoja kāds aktīvās atpūtas cienītājs. Brīžam kāds no mums ar veikliem lēcieniem metās pakaļ savam sunim, kuru vilināja pasaule lejup pa krauju. Brīžam kāda mamma vai tētis ļāvās sava bērna aicinājumam novērtēt viņa kokā kāpšanas prasmes. Tas Notikumam piešķīra dabisku dzīvīgumu un prieku. Arī vēlāk turpinājām izzināt Laiku – pētījām katra personīgo vietu dažādos Laika ritmos un kalendāros. Dienas izskaņā dziedājām Andra ģitārspēles pavadībā, savukārt “vakara nagla” bija ģitāras un trompetes dueta izpildītais “Taurenītis”. Simboliski, ka jau pāris dienu vēlāk ar šo pavasara vēstnesi sastapāmies dabā.
Tāda, lūk, Lielās dienas iešūpināšana. Un jau nākamajā dienā astronomisko pavasari sagaidījām un sveicinājām īstās šūpolēs Pokaiņu mežā. Šūpošanās patiesībā nevis palīdz aizbaidīt odus, bet gan saulītei pārvelties pāri kalna virsotnei – uz garo un gaišo dienu pusi. Izstaigājām sev mīļās takas un vietas, un priecīgi atkalredzējāmies ar savu figvamu, kurā laika zobs nebija iegrauzies gandrīz nemaz. Vēl priecīgām atkalredzējāmies arī ar saviem Zemgales draugiem, turklāt godalgotā kaķene Pērle tika pie Laura meistarotas pārnēsājamas klūgu mājiņas, savukārt Mednieku Šambungas atrada savus saimniekus – īstus medniekus! Zemgales meži nu vibrēs un skanēs.
Reiz ne tik sen – mirkli pirms Lielās dienas – spriedām, vai savā tālākajā ceļā dosimies pie cilvēkiem vai uzņemsim cilvēkus mūsmājās. Tālākajās dienās no cilvēkiem paspējām gan saņemt aicinājumus ciemos, gan vēlmes un gatavības apciemot mūs. Lielo dienu Laiks uz mūsu jautājumu atbildēja: Gan/Gan. Jau drīz pēc nākamās gadskārtas – Ūsiņiem – darbosimies un līdzdarbosimies Helsus festivālā, kurš šogad notiks 20.un 21.maijā Jelgavā. Tiksimies tur! Un brauciet ciemos! Ikviens, kurš pabijis šajā Pļavā, atpakaļ dodas jau nedaudz citāds. Laiks visu pārvērš, visu maina.
